Anomālo un lielā mērā ar parapsiholoģiju saistīto gadījumu krājumā ir ne mazums aprakstu par to, kā upuri, kurus uz viņpasauli nosūtījusi slepkavas roka, visiem vēl dzīvajos esošajiem par neviltotu pārsteigumu, spējuši atriebties. Visbiežāk tas notiekot saistībā ar tādu sapņu uzsūtīšanu, kuros atklājas viņu slepkavas, retāk – savdabīgā vendetā, proti, kad slepkava pats iet bojā saistībā ar kādu pirmajā acumirklī šķietami nejaušu iemeslu, taču vēlāk atklājas vienkārši neticamas lietas.

Spoks pastāsta par slepkavību

Klasisks piemērs ir Šekspīra aprakstītais par to, kā princis Hamlets redz sava tēva ēnu, kas pavēstī, ka viņu saindējis brālis, lai varētu ieņemt troni. Protams, var teikt, ka tā ir autora izdoma. Taču būs grūti noticēt, ka tieši Šekspīrs bijis pirmais cilvēces vēsturē, kurš spējis vienkārši izdomāt tādu sižeta pavērsienu. Jau tajā laikā bija zināmi daudzi tamlīdzīgi gadījumi, turklāt tie skāruši ne jau tikai karaļus.

Vēl kāds gadījums pauž par anglietes Annas Vokeres slepkavību 17. gadsimtā. Meitene bija kalpone un kļuva grūta no sava saimnieka, kurš pēc šā fakta uzzināšanas meiteni nogalināja un līķi paslēpa. Pēc dažām dienām vietējais iedzīvotājs Džeimss Grems mijkrēslī atgriezās mājup, kad pēkšņi sastapās ar Annas spoku. Turklāt spoks izskatījās tieši tāds, kāds bija slepkavības brīdī, – viscaur noplūdis asinīm un ar vairākām vaļējām brūcēm galvā. Spoks nosaucis Džeimsam savu vārdu un vienlaikus paziņojis, ka viņu ar cirtņa sitieniem nogalinājis saimnieks. Turklāt spoks arī vēstījis, ka līķis atrodas ogļu šahtas dibenā, savukārt baisais cirtnis joprojām atrodoties kopā ar citiem instrumentiem slepkavas mājā. Un beigās spoks vēl piedraudējis Džeimsam: ja viņš nedosies uz policiju un to visu tur nepastāstīs, spoks viņu pašu naktīs vajāšot.