Tradicionālo mednieku–vācēju sabiedrībās cilvēki guļ vidēji 5,7–7,1 stundu diennaktī, kas ir mazāk, nekā to dara mūsdienu industriālo pilsētu iedzīvotāji (7–8 stundas). Šie dati neatbilst priekšstatam par to, ka strespilnās dzīves un trokšņa dēļ pilsētnieki it kā spiesti gulēt mazāk, nekā to prasa fizioloģija. 

Tāpat noskaidrots, ka tradicionālajās sabiedrībās miegu regulē ne tikai diennakts gaišās un tumšās daļas nomaiņa, bet arī apkārtējās vides temperatūra: ļaudis miegam atvēl diennakts vēsāko daļu, pamostoties temperatūras zemākā rādījuma momentā. Tāds gulēšanas režīms sekmē izvairīšanos no bezmiega, kas savukārt ir tradicionāla pilsētnieku problēma.

Ar moderniem sensoriem pie pirmatnējām cultīm

Patiešām, mākslīgais apgaismojums kopā ar vakara un nakts dzīves vilinājumiem, kas neatceļ ikrīta pamošanos modinātājpulksteņa skarbajā atgādinājumā, mūsdienu cilvēkam izraisa nopietnus diennakts ritumu traucējumus. Tādējādi noformējas sajūta, sak, dodiet tikai iespēju – un cilvēks gulēs ilgāk un ciešākā miegā. Bet, izrādās, tas tā nav.

Amerikāņu, meksikāņu un dienvidāfrikāņu pētnieku apvienotā komanda rūpīgi izanalizēja faktus, lai noskaidrotu, kā patiesībā ierīkota dienas aktivitātes un nakts miega mija tā dēvētajām tradicionālajām mednieku–vācēju sabiedrībām, līdz kurām lielākā daļa no civilizācijas "labumiem" vēl pat nav lāgā nokļuvusi. Pētījuma ietvaros pētnieki sekoja trim ciltīm: hadza un ju hoansi (no tā dēvētās sanu grupas) Āfrikā un tsimane Dienvidamerikā. Hadza ir visīstākie mednieki–vācēji, kuri mīt Tanzānijas ziemeļos, savukārt ju hoansi tikai vēl gluži nesen pārgājuši uz nometnieku dzīves veidu, taču viņu eksistence joprojām palikusi pilnībā atkarīga no dabas veltēm un guvuma medībās. Tsimani apdzīvo teritoriju starp Peru un Bolīviju, pārtiekot no dārzkopības un medību guvuma.