12.3 °C
Zinātnieki pauž, ka Saule ies bojā pēc pieciem miljardiem gadu. Lai cik arī tādā gadījumā lieki varētu šķist jebkādi jautājumi un bezjēdzīgas atbildes uz tiem, tomēr daudzus turpina interesēt dažādi ar nākotnes perspektīvām saistīti jautājumi. Piemēram: vai šo notikumu spēs pārdzīvot kāda no tagadējām Saules sistēmas planētām? Un kura vai kuras tās varētu būt? Piebilsts, ka šis jautājums zinātniekus interesē galvenokārt tāpēc, ka vispār jau redzamajā Galaktikā tamlīdzīgu notikumu bijis gaužām maz.
Var piebilst, ka parasti Saulei pielīdzināmas zvaigznes pēc savas bojāejas vispirms kļūst par tā dēvētajiem baltajiem punduriem. Pastāvēšanas pēdējās stadijās šāds spīdeklis sadedzina visu savā kodolā esošo skābekli un sāk “uzpūsties” un pārvērsties sarkanajā pārmilzī. Taču jau drīz pēc tā tas atkal sāk saspiesties, atgriežoties baltā pundura stāvoklī. Viss, kas tajā brīdī palicis pāri no zvaigznes, ir karstais un ārkārtīgi blīvais kodols – parasti aptuveni Zemes lielumā un ar divas reizes mazāku masu nekā Saulei. Saistībā ar to, ka tādi kompakti zvaigžņu pārpalikumi ir ļoti mazi un tiem vairs nav kodoldegvielas spožai spīdēšanai, baltie punduri ir ļoti blāvi, un tos katrā ziņā ir ļoti grūti pamanīt.
Izmantojot Havaju salās izvietoto Keka observatoriju, pētniekiem izdevies atklāt kādu “pravietisku” planētu sistēmu, kuru veido Jupiteram līdzīga planēta, kas griežas ap balto punduri. Tā izvietojusies gluži netālu no mūsu Galaktikas centra. Augstas izšķirtspējas tuvā infrasarkanā diapazona attēli uzrādījuši, ka šim baltajam pundurim ir masa, kas vienāda ar 60% Saules masas, bet ap to riņķojošā un izdzīvojusī planēta ir gigantiska gāzu pasaule, kas ir par 40% masīvāka nekā Jupiters.
Viens no vadošajiem attiecīgā pētījuma dalībniekiem Džošua Blekmens no Tasmānijas universitātes paudis, ka šis fakts skaidri apliecinot:
pietiekami lielā attālumā no zvaigznes riņķojošas planētas var turpināt savu eksistēšanu arī pēc savas zvaigznes bojāejas.
Ņemot vērā to, ka šī konkrētā “mirusī” sistēma ir analoga mūsu Saules sistēmai, varot izvirzīt pieņēmumu, ka līdzīgā veidā gan Jupiters, gan Saturns arī varētu pārdzīvot fāzi, kurā Saule pārtop sarkanajā pārmilzī, kad tai būs aptrūcis kodoldegvielas un tā uzsāks pašlikvidēšanos.
Tostarp Zemes nākotne gan nebūs rožaina, jo tā atrodas ievērojami tuvāk Saulei. Sarkanā pārmilža stadijā Saule vienkārši aprīs visas tai tuvumā esošās planētas, ieskaitot arī Zemi. Un, pat ja cilvēce spēs kaut kādā veidā sagatavoties un īstenot pārcelšanos uz kādu no Jupitera vai Saturna pavadoņiem, lai tur pārciestu Saules gigantiskās uzblīšanas fāzi, nebūšot iemesla daudz un lieki sapriecāties. Kopš tā momenta vairs nevarēs paļauties uz siltumu no lēnām atdziestošās zvaigznes, kas pārvēršas baltajā pundurī.
Protams, var labi apzināties, ka šajā gadījumā ir runa par tik ļoti jau nu tāliem notikumiem, ka ir pilnībā bezjēdzīgi jau tagad izstrādāt kaut kādus plānus un rīcības scenārijus. Lai gan, kā jau minēts, zinātnes ļaudīm tas vienalga šķiet pietiekami interesanti un aizraujoši.
