Kopumā varot apgalvot, ka nodarbošanās ar sportu padara cilvēku stiprāku arī caur imunitāti.

Pētnieki pauduši, ka no iekaisuma organismā var būt arī gluži konkrēts labums, proti, saistībā ar to, kas notiek muskuļos regulāru fizisko nodarbību rezultātā. 

Tostarp vispār jau par sportisko muskuļu iekaisumu speciālistiem zināms jau sen: fiziskā slodze it kā viegli traumē muskuļu audus, un šīs mikrotraumas provocē imunitāti uz iekaisuma reakciju, proti, ir nepieciešams aizvākt šūnu molekulāros pārpalikumus un stimulēt sadzīšanu. Pats par sevi iekaisums ir pakļauts vairākiem regulatoriem, kam pieskaitāmi arī regulējošie T-limfocīti vai T-supresori. Tie kopumā ierobežo imūnās reakcijas: bez T-supresoriem un tiem līdzīgajiem imunitāte kļūtu mēreni bīstama pašam organismam.

Pētnieki veikuši eksperimentus ar pelēm. Viena daļa peļu piekopa mazkustīgu dzīvesveidu, cita daļa regulāri skrēja speciālā skrejceļā, bet darīja to tikai vienu reizi dienā. Tām pelēm, kuras skrēja – vienalga, vienu vai vairākas reizes –, kāju muskuļos parādījās mazāk iekaisuma molekulu un vienlaikus izdalījās daudz regulējošo T-limfocītu. To esot bijis iespējams arī sagaidīt: kopā ar iekaisumu ieslēdzās instrumenti, kuru pienākums ir to laikus likvidēt. Taču regulāri skrienošajām pelēm atklāja kādu īpatnību: tām T-supresori ne tikai vienkārši apspieda iekaisumu, bet arī ietekmēja vielmaiņu muskuļos, tādējādi paaugstinot izturību un spēku. Proti, saistībā ar regulārām fiziskajām slodzēm T šūnas palīdzēja adaptēties pie tām, samazinot jaunu iekaisumu veidošanās iespēju, tātad pieradums pie fiziskām nodarbībām muskuļu šūnas padarīja ievērojami uzticamākas.