Pa visiem kopā 1943. gadā viņiem izdevās izveidot to akvalangu, kas labi zināms mūsdienās.

Tas jau sen vairs nav nekāds jaunatklājums – tieši kara laikā allaž ļoti strauji attīstās dažādas zinātnes jomas, jo sevišķi tās, kurās veiktie izgudrojumi ārkārtīgi noder sekmīgākas kaujas darbības risināšanai, vienalga – uzbrūkot vai aizsargājoties. Vēl vairāk – šie izgudrojumi faktiski tieši tāpēc arī top, ka tāds bijis attiecīgais militārais pasūtījums.

Tā tas bijis visos laikos, un šajā ziņā izņēmums nav arī 2. Pasaules karš, kura laikā tapusi virkne izgudrojumu, kas kādu laiku neizgāja ārpus militārā resora robežām, bet vēlāk tomēr ļoti strauji un pārliecinoši iekaroja praktiski visu pasauli, kļūstot arī par ierastām ikdienas lietojuma lietām.

Nākotnes degviela

Otrā pasaules kara laikā aplenkto Ļeņingradu no ienaidnieka bombardēšanas sargāja arī ar mazliet jau vēsturiskajiem aerostatiem, kurus tieši šā iemesla dēļ iedēvēja par aizsprostojuma aerostatiem. Tie lidinājās virs pilsētas 2–4 kilometru augstumā, maksimāli traucējot ienaidniekiem notēmēt, turklāt viņu lidmašīnas periodiski ielidoja trosēs un krita zemē. Šos aerostatus uzpildīja ar ūdeņradi. Bet vidēji vismaz reizi mēnesī katru no tiem vajadzēja nosēdināt zemē un papildināt uzpildījumu, jo ūdeņradis cauri gumijas apvalkam tomēr noplūda, kā dēļ aerostats vairs nespēja noturēties gaisā vajadzīgajā augstumā, un turklāt vēl arī iekšā iekļuva gaiss, kā rezultātā veidojās bīstams degmaisījums, kas kādā brīdī varēja arī uzsprāgt, kā tas “cauro” dirižabļu vēsturē nereti arī bijis. Un tad nu Ļeņingradas aizstāvji “netīro” ūdeņradi regulāri nolaida, tā vietā iepildot jaunu un tīru.