Partly cloudy 12.3 °C
T. 30.10
Nadīna, Ulla
SEKO MUMS
Reklāma
Guntis Zemītis.
Guntis Zemītis.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Lai kā mēs tiektos pēc iespējami lielākas drošības, militārie, politiskie, ekonomiskie, sociālie un ekoloģiskie draudi latviešiem un Latvijai vēsturiski allaž pastāvējuši un pārskatāmā nākotnē acīmredzot diemžēl arī pastāvēs. "Visus draudus mēs diemžēl nevaram paredzēt. Tie spēj pārsteigt. Tas pats kovids. Šķita, tādas lietas jau esam uzveikuši, un tad pēkšņi izrādījās, ka tā nav. Tāpat 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukums Ukrainā arī mūs nolika situācijā, ka daudzi neticēja, ka kaut kas tāds vispār vēl iespējams. Jā, pieaug veidi, kā no draudiem aizsargāties, taču arī pats apdraudējums saglabājas un draudi kļūst dažādāki," teic vēsturnieks, Biznesa augstskolas "Turība" profesors un LZA akadēmiķis Guntis Zemītis.

Reklāma

Šopavasar iznākusi viņa grāmata "Drošības aspekti Latvijas vēsturē. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām" (LU Akadēmiskais apgāds). Tas ir pamatīgs darbs, kas vēsturiski koncentrētā pārskatā atgādina par dažādiem draudiem, ar kādiem Latvijas teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem nācies saskarties, sākot jau ar akmens laikmetu un beidzot ar mūsdienām. 

"Latvieši kā tauta nespēja sevi aizsargāt." Tas ir citāts no jūsu grāmatas. Tiesa, teikts par 16. gadsimtu. Taču vai to nevar attiecināt uz visiem laikiem, kad latvietis nebija sev kungs?

Guntis Zemītis: Jā, tas konkrēti teikts par Livonijas kara laiku. Bet grāmatu jau caurvij doma, ka pagātnē Latvijas sentautas, latviešu tauta un visbeidzot nācija ilgi atradās citu valstisku veidojumu sastāvā un šīs latviešu un attiecīgās valsts intereses ne vienmēr sakrita. Īpaši jau tad, kad izveidojās latviešu nācija, kas lauzās ārā no impērijas un pati sāka meklēt sev drošības garantus. Latviešu strēlnieki ir pretrunīgi vērtējami, taču tas ir pirmais mēģinājums parādīt, ka arī mēs ko varām.

Vai Latvijas un latviešu stāvoklis ir ar kaut ko īpašs, vai tomēr mūsu drošību ietekmējuši visi tie paši procesi, kas citas Eiropas tautas?

Domāju, esam līdzīgi ar citām valstīm un nācijām. 

Taču viena no manām pamattēzēm ir, ka vienmēr drusku aizkavējāmies iepriekšējā laikmetā. Tas attiecās gan uz pašiem latviešiem, gan uz tām valstiskajām struktūrām, kurās savulaik ietilpām.

Procesi visā Eiropā notika līdzīgi. Livonijas ordeņvalsts varēja izveidoties par citādu valstisko veidojumu, ja mestrs Valters fon Pletenbergs 16. gadsimta sākumā būtu pieņēmis luterticību un kļuvis par laicīgu valdnieku. Iespējams, rastos Beļģijai līdzīga valsts, kur viena daļa runātu latviski, bet otra igauniski un vēl vācu faktors. Kaut kāda perspektīva tādai attīstībai bija. Tāpat arī vēlāk Kurzemes un Zemgales hercogiste. Francijas karalistē līdzīgi centralizācijas procesi noritēja sekmīgi – karalis sapulcināja visus augstmaņus Versaļā un izbeidza jebkādu separātismu. Tikmēr Kurzemē hercogs Bīrons pēc Versaļas parauga uzbūvēja divas pilis, taču muižnieku sadrumstalotība un karaspēks, kas balstījās uz vasaļattiecībām, atkal atstāja hercogisti iepriekšējā laikmetā, un viss beidzās ar pievienošanu Krievijas impērijai, kaut Kurzemes hercogiste bija pietiekami dinamiska, lai kļūtu par modernu valsti. Kā tas būtu izvērties tālāk, grūti pateikt. Protams, no latviešu tautas viedokļa tas nozīmētu palikšanu sašķeltībā.

Guntis Zemītis.

Sanāk, ka mūsu platuma grādos apstākļi valsts veidošanai jau no sākta gala nav bijuši labvēlīgi.

Diemžēl esam ģeopolitisko ceļu krustpunktos. No sākuma krusta kari, tad kā Livonija esam starp Lietuvu un krievu kņazistēm, tad pieaug krievu faktors, tad Polijas un Zviedrijas sadursmes un visbeidzot esam kaimiņos tādam draudīgam spēkam kā Krievija.

Atzīmējat, ka arī lībiešu un citu Latvijas sentautu kristīšanās 13. gadsimtā lielā mērā notikusi drošības meklējumu vārdā. Lai aizsargātos pret kareivīgajiem kaimiņiem. Kristietība un pāvests kā sava laika NATO?

Reklāma
Reklāma

Tāda doma pastāv. Toreiz kristietība Rietumeiropā valdīja pār cilvēku prātiem. Nevajadzētu apgalvot, ka tie bija tikai agresori, kas tikai meklēja jaunus tirdzniecības ceļus. Protams, bija arī tas. Taču, neapšaubāmi, ja toreiz nebiji piederīgs kristīgajai pasaulei, tad kaut kādā veidā izsauci uguni uz sevi. Skandināviem palaimējās, ka viņiem izdevās pieņemt kristietību, pateicoties Svētā Ansgara misijai. 

Ja pirmie misionāri Latvijas teritorijā tiktu uzņemti un kristietību pieņemtu pašu spēkiem, tad vēsture droši vien ritētu pavisam savādāk. Formāli ņemot, tas varēja atņemt krustnešiem ieganstu iekarot. 

Turaidas lībiešu vadoņa Kaupo vara tomēr nebija tik liela, lai viņa kristīšanās un ceļojums uz Romu pie pāvesta pasargātu zemi. Kaupo nevarēja izveidot savu kristīgu valsti, un viņš tikai palika kā viens no elementiem, kuru izmantoja krustneši. Tādā ziņā mani vienmēr interesējis, kas notiktu, ja kristietību būtu pieņēmis zemgaļu vadonis Viestarts. Zemgale tomēr tajā laikā bija pietiekami liels spēks, tāpēc pilnīgi iespējams, ka ar kristīgu valdnieku vismaz uz kādu laiku vācu agresija būtu apturēta. Un nosacīto senlatviešu zemju konsolidācija, iespējams, notiktu ap kristīgo Zemgali. Tāpat kuršu valdnieks Lamekins mēģināja tieši pakļauties pāvestam, bet acīmredzot vai nu bija par sīku, vai arī brīdis bija jau nokavēts.

Senprūšiem kristietība nepalīdzēja. Viņi izzuda.

Jā, viņi, viņu virsslānis vienkārši asimilējās. Mums varēja būt līdzīgi. Tā ilglaicīgā pretestība tomēr neradīja tādu augsni, lai vācieši uz šejieni masveidā pārceltos kā zemnieki. Zemnieki palika vietēji, un tautas saglabājās. Protams, tādi jautājumi "kas būtu, ja būtu" vēsturē ir ļoti bīstami.

Arī latviešiem izzušanas draudi visu laiku vijas caur vēsturi kā sarkans dzīpars. Vairākas reizes jau šķitis – mums jāizzūd. Bet nē, te mēs joprojām esam! Varbūt nemaz neesam tik vārīgi?

Jautājums par asimilāciju jau vēsturē pastāv visu laiku. Protams, tas ir biedējoši, ja kartēs paskatās, kā, sākot ar 6. gadsimtu, slāvu migrācijas dēļ sašaurinājušās baltu tautu teritorijas. Padomju okupācijas laikos pēdējā tautas skaitīšana uzrādīja, ka savā zemē esam palikuši drusku virs 50%. Mēs kļūtu par "padomju latviešu" nāciju, kas vispirms runātu divās, bet tad jau tikai vienā valodā. Tāpēc jau atmodas pirmā cīņa bija par latviešu valodu, par saglabāšanos. Bet asimilācijas jautājums uzpeld arī Livonijas laikā. Zemgaļi, kurši, sēļi – kur viņi paliek? Socioloģijas doktore Dagmāra Beitnere-Le Galla raksta, ka Livonija ir kā liels kausējamais katls, kur visi saplūst. Bet man šķiet, un to arī arheologi teic, ka tās iekšējās migrācijas nemaz nav bijušas tik lielas. Izpratne par valodu un identitāti tomēr tolaik bija savādāka nekā tagad. 

Pieņemu, tā bija ne tik daudz sakušana vai asimilācija, bet kas cits. Nu, piemēram, ka latgaļi ienākuši Zemgales līdzenumā un it kā asimilējuši tos tur palikušos zemgaļus, kas 13. gadsimta beigās nebija devušies uz Lietuvu. Es teiktu, drīzāk to varētu saukt par identitātes maiņu. 

Pēc reformācijas 16. gadsimtā liela nozīme bija tam, kādā valodā runāja mācītājs. Vācieši vietējos iedzīvotājus vispirms sauca par "nevāciešiem", bet tad apzīmēja kā "latviešus". Tādējādi kurša, zemgaļa vai sēļa identitāte zaudēja nozīmi. Vācieši mūs sāka saukt par latviešiem, un arī mēs to tā pieņēmām. Kaut novadu identitāte saglabājās, lai kādi kari nebūtu gājuši pāri un kā mēs netiktu maisīti. Mēs bijām kurzemnieki, kas runā latviski, vai vidzemnieki, kas runā latviski. Tas, starp citu, arī izskaidro, kāpēc esam tik dažādi, ko var ievērot, ja izbrauc cauri no Kurzemes līdz Latgalei. Dažādība ir mūsu bagātība. Tikai galvenais, lai mēs par daudz nešķeltos.

Bet latviešu pastāvēšanai vēsturiski lielākais drauds tad bija padomju okupācijas laiks?

Kā redzams, grāmatā diezgan daudz rakstu par Krievijas impērijas laiku. 

Šodienas jaunatne zina Latvijas vēsturi, bet Krievijas vēsturi jau viņi īsti nepazīst. To aizmirst. Tomēr brīžiem paskatīties, kāda bijusi Krievija, ir ļoti svarīgi, jo lielā mērā jau viss turpinās.

 Padomju laiks, protams, bija draudi. Ar deportācijām, trimdu, migrantu ieplūdināšanu, aktīvākās tautas daļas un inteliģences iznīcināšanu. Un vēl nācijai ir ļoti svarīgi uzturēt komunikācijas līdzekļus. Latviešiem Krievijas impērijas laikā bija ļoti augsta lasītprasme. Savi laikraksti bija iespēja sazināties. Un, ja to pakļauj stingrai kontrolei un "dozē" kā padomju laikos, tad arī tas pilnīgi noteikti ir drauds nācijas pastāvēšanai. Viss kopā perspektīvā neapšaubāmi veda uz iznīcību. Nebija jautājuma, "vai" pilnīga asimilācija notiks, bet gan – "kad". Tāpēc jau mums bija svarīgs pat tāds nieks kā "Mikrofona" dziesmu aptauja, kur varēja dažos dziesmu vārdos izpausties kopējais patriotisms un dzimtenes mīlestība, kad varēji redzēt, ka tas ir svarīgi ne tikai tev, bet tūkstošiem, un vēl neesam miruši.

Reklāma
Reklāma
Guntis Zemītis.

Grāmatā mazliet pieminēta arī kolaborācija un kolaboracionisms, kas nav viens un tas pats.

Par šīm lietām vairāk par mani rakstījusi vēstures doktore Daina Bleiere. Es lielā mērā tikai atkārtoju viņas domas. Kolaboracionisms ir sadarbība ar okupācijas varu, kas traktējama kā nodevība. Kolaborācija drīzāk ir tautas mēģinājums saglabāties un izdzīvot. Skaidrs, tajā laikā mēs visi vairāk vai mazāk bijām iesaistīti. Nu, bija jāstājas pionieros un bija jāmācās krievu valoda. Tur nekā nevarēja darīt. 

Bet jautājums bija, cik tālu tā var iet. Bija robežas, kuras nedrīkstēja pārkāpt. Tādi kā Vilis Lācis tās pārkāpa vairākkārt. Daži to darīja karjeras, citi nenoliedzami arī ideoloģiskas pārliecības dēļ. 

Tāpēc latviešiem diemžēl bija tās "rezerves", no kurām okupācijas vara visu laiku varēja pasmelties – latviešu komunisti, kas reiz aizgāja uz Krieviju/PSRS. Izdzīvojuši staļinisko represiju šausmās pret latviešiem, viņi reizē bija absolūti sevī nokāvuši to, ko pazīstam kā nacionālo identitāti. Viņos bija palicis tikai komunists, kaut pasēs konsekventi turpināja rakstīt "latvietis".

Tāds jau bija tas "ideālais tēls", uz kuru mūs virzīja – latvietis, kas runā krieviski, un tā tālāk.

Tāda specifiska lieta kā Latgales separātisms 20. gs. 20.–30. gados. Tas vispār bija drauds? Un mūsdienās?

Te jānodala latgaliešu pašu centieni pēc lielākas patstāvības un tas, ka Latgales iedzīvotāju sastāvs tomēr nav latviešiem par labu. Tāpēc reizēm latgaliešu cīņa par lielāku patstāvību... Neteikšu, ka Latvijas kontekstā tā būtu bīstama, bet skaidrs arī, ka no ārienes mūs vēro, un dažs tur saskata perspektīvu. Tas vien, ka divu lielāko pilsētu – Daugavpils un Rēzeknes – mēri ārpolitiskos jautājumos ieņem atšķirīgu nostāju, ir bīstami. Bet 20.–30. gadu Latgales piemērs, manuprāt, tiešām ir pamācošs. Bīskapu Jāzepu Rancānu Politpārvalde turēja aizdomās par "separātisma izpausmēm", taču, kad zaudējām neatkarību, Rancāns bija viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem un pat kādu laiku pildīja Latvijas Valsts prezidenta pienākumus trimdā. Latgales patstāvības lielākais aizstāvis Francis Kemps mira izsūtījumā Sibīrijā. 

Tā ka nelaimes priekšā mēs visi esam vienoti Latvijai. Tas gan latgaliešiem jāpatur prātā, ka viņu pozitīvos centienus reizēm grib izmantot ļaunos nolūkos.

Latvietis vēstures ritējumā ir izdabājis svešām varām, tā it kā vairodams personisko drošību un labklājību. Teiksim, 19. gadsimtā. Bet no nācijas viedokļa tā, protams, ir bijusi nodevība. Ko teiksiet par tādu pretrunu?

19. gadsimtā jau to var vieglāk saprast. Priekšstati par latvietību tikai veidojās, un valsts ideja vispār bija tikai iedīglī. Pat jaunlatvieši sapņoja tikai par kultūras autonomiju, ne valsti. Cita lieta, kad valsts ir bijusi, taču iznīcināta. Tad jau tie vairs nav tikai indivīda meklējumi savai drošībai un labklājībai. Tad tā jau ir nodevība.

"Drošības aspekti Latvijas vēsturē. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām".

Grāmatā citēta amerikāņu politologa Keneta Volca tēze: "Valstu, tāpat kā cilvēku, nedrošība ir proporcionāla to brīvībai. Ja vēlas brīvību, ir jāsamierinās ar nedrošību."

Tas redzams Kārļa Ulmaņa varas laiku izpratnē par drošību un reizēm arī mūsdienās, kad runā par liberālisma un "stingrās rokas" attiecībām. Skaidrs, liela daļa latviešu inteliģences pēc valsts nodibināšanas 1918. gadā pārdzīvoja partiju ķīviņus un latviešu plēšanos. Tad Ulmanis upurēja demokrātiju tautas saliedētības vārdā un radīja priekšstatu, ka tauta ir vienota. Daudzi to apsveica. Taču iekšēji jau visas tās problēmas bija palikušas! Tā bija tikai ilūzija par vienotu valsti! Mūsdienās mēs arī sapņojam par vienotu latviešu tautu, bet, tiklīdz ieej sociālajos tīklos, izrādās, ka lielākā daļa ierakstu krīt uz nerviem. Un mēs redzam, ka esam tik dažādi un sašķelti. Bet tādi mēs esam! Tas ir jāpieņem. Padomju sistēma kādā brīdī pati sāka ticēt tiem meliem, kurus pati izplatīja. Šie meli galu galā vērsās pret tiem, kas tos uzturēja, un komunistu vadoņi izrādījās bezspēcīgi. Tas pats Mihails Gorbačovs acīmredzot pieņēma, ka PSRS ir organiski veidota valsts, kur visi brīvprātīgi apvienojušies un tikai jānomaina iesīkstējušie un korumpētie. Bet, tiklīdz grožus palaida vaļā un varēja pateikt, kā bijis īstenībā...

Īstenības apzināšanās un neslēpšana arī ir valsts drošības faktors? Šķiet, mūsdienu Krievijā to ignorē pilnībā.

Jebkuram tāda veida režīmam ir nepieciešami nedomājoši cilvēki. Mūsdienu Krievijā, šķiet, varam lietot ne tikai vārdu "nedomājoši", bet jau nozombēti. Cilvēki jau domā tā, kā viņiem gadiem to uzspiedusi vara. Demokrātijā gluži pretēji ir vajadzīgi domājoši, izglītoti cilvēki, kas nebaidās atzīt kļūdas. Arī finansējums zinātnei, starp citu, ir drošības jautājums, jo svarīgākais ir tas, kas cilvēku galvās.

Arī finansējums vēstures zinātnei?

Vēsture un vēstures interpretācijas joprojām ir karalauks. Piemēram, ačgārna Vladimira Putina vēstures interpretācija par Ukrainu un ukraiņiem kā neeksistējošu tautu un nāciju. Vai mīts par Baltijas valstīm kā tādām, kam simpatizē nacisms. Un tamlīdzīgi.

Pieminat arī tādu jēdzienu kā "nācijas pašiznīcināšanās".

Indivīda brīvība, protams, ir visa pamats. Taču, ja mēs kādā brīdī nāciju sākam uzskatīt tikai par ko tādu, kas radies 19. gadsimta beigās, un ka tagad nacionālās valstis ir pagātne un zaudējušas nozīmi... Tādas domas jau bija tūlīt pēc PSRS sabrukuma, ka tagad nu cīnīsimies tikai pret starptautisko terorismu. Prakse liecina par ko citu. Es domāju, arī nacionālisms var būt moderns. Tāpēc brīžiem nesaprotu mūsu nacionāli noskaņotos politiķus, kuri turas tikai pie ļoti konservatīva nacionālisma. Protams, modernu nacionālismu būtu grūti izveidot, taču tam ir perspektīva.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma