9 °C
Lai kā mēs tiektos pēc iespējami lielākas drošības, militārie, politiskie, ekonomiskie, sociālie un ekoloģiskie draudi latviešiem un Latvijai vēsturiski allaž pastāvējuši un pārskatāmā nākotnē acīmredzot diemžēl arī pastāvēs. "Visus draudus mēs diemžēl nevaram paredzēt. Tie spēj pārsteigt. Tas pats kovids. Šķita, tādas lietas jau esam uzveikuši, un tad pēkšņi izrādījās, ka tā nav. Tāpat 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukums Ukrainā arī mūs nolika situācijā, ka daudzi neticēja, ka kaut kas tāds vispār vēl iespējams. Jā, pieaug veidi, kā no draudiem aizsargāties, taču arī pats apdraudējums saglabājas un draudi kļūst dažādāki," teic vēsturnieks, Biznesa augstskolas "Turība" profesors un LZA akadēmiķis Guntis Zemītis.
Šopavasar iznākusi viņa grāmata "Drošības aspekti Latvijas vēsturē. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām" (LU Akadēmiskais apgāds). Tas ir pamatīgs darbs, kas vēsturiski koncentrētā pārskatā atgādina par dažādiem draudiem, ar kādiem Latvijas teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem nācies saskarties, sākot jau ar akmens laikmetu un beidzot ar mūsdienām.
"Latvieši kā tauta nespēja sevi aizsargāt." Tas ir citāts no jūsu grāmatas. Tiesa, teikts par 16. gadsimtu. Taču vai to nevar attiecināt uz visiem laikiem, kad latvietis nebija sev kungs?
Guntis Zemītis: Jā, tas konkrēti teikts par Livonijas kara laiku. Bet grāmatu jau caurvij doma, ka pagātnē Latvijas sentautas, latviešu tauta un visbeidzot nācija ilgi atradās citu valstisku veidojumu sastāvā un šīs latviešu un attiecīgās valsts intereses ne vienmēr sakrita. Īpaši jau tad, kad izveidojās latviešu nācija, kas lauzās ārā no impērijas un pati sāka meklēt sev drošības garantus. Latviešu strēlnieki ir pretrunīgi vērtējami, taču tas ir pirmais mēģinājums parādīt, ka arī mēs ko varām.
Vai Latvijas un latviešu stāvoklis ir ar kaut ko īpašs, vai tomēr mūsu drošību ietekmējuši visi tie paši procesi, kas citas Eiropas tautas?
Domāju, esam līdzīgi ar citām valstīm un nācijām.
Taču viena no manām pamattēzēm ir, ka vienmēr drusku aizkavējāmies iepriekšējā laikmetā. Tas attiecās gan uz pašiem latviešiem, gan uz tām valstiskajām struktūrām, kurās savulaik ietilpām.
Procesi visā Eiropā notika līdzīgi. Livonijas ordeņvalsts varēja izveidoties par citādu valstisko veidojumu, ja mestrs Valters fon Pletenbergs 16. gadsimta sākumā būtu pieņēmis luterticību un kļuvis par laicīgu valdnieku. Iespējams, rastos Beļģijai līdzīga valsts, kur viena daļa runātu latviski, bet otra igauniski un vēl vācu faktors. Kaut kāda perspektīva tādai attīstībai bija. Tāpat arī vēlāk Kurzemes un Zemgales hercogiste. Francijas karalistē līdzīgi centralizācijas procesi noritēja sekmīgi – karalis sapulcināja visus augstmaņus Versaļā un izbeidza jebkādu separātismu. Tikmēr Kurzemē hercogs Bīrons pēc Versaļas parauga uzbūvēja divas pilis, taču muižnieku sadrumstalotība un karaspēks, kas balstījās uz vasaļattiecībām, atkal atstāja hercogisti iepriekšējā laikmetā, un viss beidzās ar pievienošanu Krievijas impērijai, kaut Kurzemes hercogiste bija pietiekami dinamiska, lai kļūtu par modernu valsti. Kā tas būtu izvērties tālāk, grūti pateikt. Protams, no latviešu tautas viedokļa tas nozīmētu palikšanu sašķeltībā.
Sanāk, ka mūsu platuma grādos apstākļi valsts veidošanai jau no sākta gala nav bijuši labvēlīgi.
Diemžēl esam ģeopolitisko ceļu krustpunktos. No sākuma krusta kari, tad kā Livonija esam starp Lietuvu un krievu kņazistēm, tad pieaug krievu faktors, tad Polijas un Zviedrijas sadursmes un visbeidzot esam kaimiņos tādam draudīgam spēkam kā Krievija.
Atzīmējat, ka arī lībiešu un citu Latvijas sentautu kristīšanās 13. gadsimtā lielā mērā notikusi drošības meklējumu vārdā. Lai aizsargātos pret kareivīgajiem kaimiņiem. Kristietība un pāvests kā sava laika NATO?
Tāda doma pastāv. Toreiz kristietība Rietumeiropā valdīja pār cilvēku prātiem. Nevajadzētu apgalvot, ka tie bija tikai agresori, kas tikai meklēja jaunus tirdzniecības ceļus. Protams, bija arī tas. Taču, neapšaubāmi, ja toreiz nebiji piederīgs kristīgajai pasaulei, tad kaut kādā veidā izsauci uguni uz sevi. Skandināviem palaimējās, ka viņiem izdevās pieņemt kristietību, pateicoties Svētā Ansgara misijai.
Ja pirmie misionāri Latvijas teritorijā tiktu uzņemti un kristietību pieņemtu pašu spēkiem, tad vēsture droši vien ritētu pavisam savādāk. Formāli ņemot, tas varēja atņemt krustnešiem ieganstu iekarot.
Turaidas lībiešu vadoņa Kaupo vara tomēr nebija tik liela, lai viņa kristīšanās un ceļojums uz Romu pie pāvesta pasargātu zemi. Kaupo nevarēja izveidot savu kristīgu valsti, un viņš tikai palika kā viens no elementiem, kuru izmantoja krustneši. Tādā ziņā mani vienmēr interesējis, kas notiktu, ja kristietību būtu pieņēmis zemgaļu vadonis Viestarts. Zemgale tomēr tajā laikā bija pietiekami liels spēks, tāpēc pilnīgi iespējams, ka ar kristīgu valdnieku vismaz uz kādu laiku vācu agresija būtu apturēta. Un nosacīto senlatviešu zemju konsolidācija, iespējams, notiktu ap kristīgo Zemgali. Tāpat kuršu valdnieks Lamekins mēģināja tieši pakļauties pāvestam, bet acīmredzot vai nu bija par sīku, vai arī brīdis bija jau nokavēts.
Senprūšiem kristietība nepalīdzēja. Viņi izzuda.
Jā, viņi, viņu virsslānis vienkārši asimilējās. Mums varēja būt līdzīgi. Tā ilglaicīgā pretestība tomēr neradīja tādu augsni, lai vācieši uz šejieni masveidā pārceltos kā zemnieki. Zemnieki palika vietēji, un tautas saglabājās. Protams, tādi jautājumi "kas būtu, ja būtu" vēsturē ir ļoti bīstami.
