12.3 °C
Lai kā mēs tiektos pēc iespējami lielākas drošības, militārie, politiskie, ekonomiskie, sociālie un ekoloģiskie draudi latviešiem un Latvijai vēsturiski allaž pastāvējuši un pārskatāmā nākotnē acīmredzot diemžēl arī pastāvēs. "Visus draudus mēs diemžēl nevaram paredzēt. Tie spēj pārsteigt. Tas pats kovids. Šķita, tādas lietas jau esam uzveikuši, un tad pēkšņi izrādījās, ka tā nav. Tāpat 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukums Ukrainā arī mūs nolika situācijā, ka daudzi neticēja, ka kaut kas tāds vispār vēl iespējams. Jā, pieaug veidi, kā no draudiem aizsargāties, taču arī pats apdraudējums saglabājas un draudi kļūst dažādāki," teic vēsturnieks, Biznesa augstskolas "Turība" profesors un LZA akadēmiķis Guntis Zemītis.
Šopavasar iznākusi viņa grāmata "Drošības aspekti Latvijas vēsturē. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām" (LU Akadēmiskais apgāds). Tas ir pamatīgs darbs, kas vēsturiski koncentrētā pārskatā atgādina par dažādiem draudiem, ar kādiem Latvijas teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem nācies saskarties, sākot jau ar akmens laikmetu un beidzot ar mūsdienām.
"Latvieši kā tauta nespēja sevi aizsargāt." Tas ir citāts no jūsu grāmatas. Tiesa, teikts par 16. gadsimtu. Taču vai to nevar attiecināt uz visiem laikiem, kad latvietis nebija sev kungs?
Guntis Zemītis: Jā, tas konkrēti teikts par Livonijas kara laiku. Bet grāmatu jau caurvij doma, ka pagātnē Latvijas sentautas, latviešu tauta un visbeidzot nācija ilgi atradās citu valstisku veidojumu sastāvā un šīs latviešu un attiecīgās valsts intereses ne vienmēr sakrita. Īpaši jau tad, kad izveidojās latviešu nācija, kas lauzās ārā no impērijas un pati sāka meklēt sev drošības garantus. Latviešu strēlnieki ir pretrunīgi vērtējami, taču tas ir pirmais mēģinājums parādīt, ka arī mēs ko varām.
Vai Latvijas un latviešu stāvoklis ir ar kaut ko īpašs, vai tomēr mūsu drošību ietekmējuši visi tie paši procesi, kas citas Eiropas tautas?
Domāju, esam līdzīgi ar citām valstīm un nācijām.
Taču viena no manām pamattēzēm ir, ka vienmēr drusku aizkavējāmies iepriekšējā laikmetā. Tas attiecās gan uz pašiem latviešiem, gan uz tām valstiskajām struktūrām, kurās savulaik ietilpām.
Procesi visā Eiropā notika līdzīgi. Livonijas ordeņvalsts varēja izveidoties par citādu valstisko veidojumu, ja mestrs Valters fon Pletenbergs 16. gadsimta sākumā būtu pieņēmis luterticību un kļuvis par laicīgu valdnieku. Iespējams, rastos Beļģijai līdzīga valsts, kur viena daļa runātu latviski, bet otra igauniski un vēl vācu faktors. Kaut kāda perspektīva tādai attīstībai bija. Tāpat arī vēlāk Kurzemes un Zemgales hercogiste. Francijas karalistē līdzīgi centralizācijas procesi noritēja sekmīgi – karalis sapulcināja visus augstmaņus Versaļā un izbeidza jebkādu separātismu. Tikmēr Kurzemē hercogs Bīrons pēc Versaļas parauga uzbūvēja divas pilis, taču muižnieku sadrumstalotība un karaspēks, kas balstījās uz vasaļattiecībām, atkal atstāja hercogisti iepriekšējā laikmetā, un viss beidzās ar pievienošanu Krievijas impērijai, kaut Kurzemes hercogiste bija pietiekami dinamiska, lai kļūtu par modernu valsti. Kā tas būtu izvērties tālāk, grūti pateikt. Protams, no latviešu tautas viedokļa tas nozīmētu palikšanu sašķeltībā.
Sanāk, ka mūsu platuma grādos apstākļi valsts veidošanai jau no sākta gala nav bijuši labvēlīgi.
Diemžēl esam ģeopolitisko ceļu krustpunktos. No sākuma krusta kari, tad kā Livonija esam starp Lietuvu un krievu kņazistēm, tad pieaug krievu faktors, tad Polijas un Zviedrijas sadursmes un visbeidzot esam kaimiņos tādam draudīgam spēkam kā Krievija.
Atzīmējat, ka arī lībiešu un citu Latvijas sentautu kristīšanās 13. gadsimtā lielā mērā notikusi drošības meklējumu vārdā. Lai aizsargātos pret kareivīgajiem kaimiņiem. Kristietība un pāvests kā sava laika NATO?
