Kuldīgas novada muzeja krājumā nonācis aptuveni 2500 gadu senu bronzas priekšmetu depozīts, kura atradumu arheologi vērtē kā nozīmīgu ne tikai Latvijas, bet vismaz Baltijas mērogā. Runa ir par deviņām bronzas senlietām, kuras kāds nezināms ceļotājs pirms daudziem gadsimtiem nobēdzinājis Ventas krastā.

Retā bronza

Bronzas laikmetu datē ar periodu no 1800. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras, kad cilvēks vēl nebija iemācījies iegūt un apstrādāt dzelzi. Latvijas teritorijā bronzas sastāvdaļas neieguva, taču tirdzniecības ceļā iemainīja no citiem Eiropas reģioniem un perioda beigās iemācījās šo materiālu pārkausēt, izgatavojot darbarīkus, ieročus un rotas uz vietas. Viss no bronzas izgatavotais skaitījās dārgs un elitārs, tāpēc mūsdienu Latvijā arheologiem katrs uzietais tāda veida priekšmets ir īpaši svarīgs. "Tas noteikti ir ļoti nozīmīgs atradums, jo bronzas laikmeta priekšmetu depozītu Latvijā ir maz. Es teiktu, ka tas ir nozīmīgs ne tikai Baltijai, bet arī Ziemeļeiropai," teic Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļas vadītāja arheoloģe Inna Rozentāle. Līdz šim arheologiem Latvijā bija zināmi seši bronzas laikmeta depozīti, no kuriem lielākais un līdz nesenam laikam arī pēdējais bija 2001. gadā pēc vētras un stāvkrasta nobrukuma pie Ventspils Staldzenes atrastais. Igaunijā zināms par vienu bronzas laika depozītu, Lietuvā par trim.

Par Kuldīgas atraduma sākumiem ziņas ir skopas. Depozītu pirms vairākiem gadiem izracis kāds, kurš, kā runā, hobija līmenī aizrāvies ar metāla detektoru. Muzejā senlietas šogad nonākušas pēc atradēja nāves. 

"Depozītu mums atnesa jau pavisam cita persona, kas saprata, ka tā ir vērtība. Tas, ko mums izdevās uzzināt, ir, ka depozīts atrasts pašā Ventas upes krastā, no Kuldīgas uz Ventspils pusi. Mitrā vietā," 

stāsta muzeja pārstāve. Atraduma tuvumā nav zināmas ne senas apmetņu vietas, ne senkapi. Viss liecina, ka bronzas priekšmeti noslēpti briesmu brīdī, droši vien kuģojot pa Ventu. Ar to šī situācija varētu līdzināties apstākļiem, kādos kāds ceļotājs reiz noslēpa savus dārgumus kāpā pie Staldzenes. Staldzenes gadījumā ārkārtas situācijā nonāca visdrīzāk skandināvu cilmes kuģotājs. Viņš 5,6 kg bronzas rotu un to fragmentu (174 priekšmetus) aptuveni 7. gadsimtā pirms mūsu ēras apraka jūras malā un tā nākamībai sarūpēja lielāko bronzas laikmeta senlietu noguldījumu Latvijas teritorijā un vienu no lielākajiem Austrumbaltijā. Atradumā pie Ventas, kā minēts, ir runa par krietni mazāku senlietu skaitu, taču atšķirībā no Staldzenes te atrastas arī pilnīgi veselas lietas. Četri no deviņiem priekšmetiem ir labi saglabājušies. Tas ir bronzas duncītis, aproce ar skujiņas un līniju ornamentu, kā arī divi praktiski veseli, iespējams, jostai paredzēti bronzas diskveida rotājumi un viens līdzīgs, taču salauzts. Jostas plāksnes ir 12–15 cm diametrā. Uz vienas ir ornamenti ar pīnes un koncentrisku riņķu motīviem. Pārējie artefakti ir fragmentāri, savā starpā satītas plānas bronzas skārda plāksnītes. Jāpieņem – bijušas paredzētas pārkausēšanai. "Visticamāk, bronzas laikmeta cilvēks šīs mantas noglabājis cerībā atgriezties tām pakaļ, taču nav atgriezies," komentē arheoloģe.

Ventas ceļš

Kā priekšmeti noglabāti – ietīti audumā, likti keramikas podā vai kā citādi, vairs nav iespējams noteikt. Tiek pieņemts, ka depozīts ir pilnīgs, jo atradējs vietu esot pēc tam vēl pārmeklējis. Domājams, slēpējs šoreiz nav bijis skandināvs. Rozentāle stāsta, ka patlaban jauniegūtajiem priekšmetiem tiek meklētas tipoloģiskās paralēles ar agrākajiem tāda veida atradumiem Baltijā. Pagaidām paralēles izdevies noteikt aprocei. Tai līdzīga 20. gadsimta 60. gados uzieta izrakumos Doles Ķivutkalna apmetnē pie Daugavas un vēl Lietuvā. Kuldīgas muzeja vēsturniece spriež, ka šāda tipa rotas attiecina uz Ziemeļvāciju un Polijas teritorijas tā saukto Pomorjes kultūru. 

Par pārējiem priekšmetiem konstatēts, ka tiem līdzīgi Latvijas teritorijā līdz šim nav atrasti. Vismaz muzeju krājumos līdzīgu nav.

 Ja būtu iespējams noskaidrot izcelsmi, varētu jau drošāk pateikt, vai rotu slēpējs tiešām nācis no Centrāleiropas, no Vācijas un Polijas Baltijas jūras piekrastes reģioniem. Tas dotu jaunu impulsu priekšstatiem par mūsu senču kontaktu tīklu ar pārējo pasauli. Kontekstā ar citiem pēdējo gadu desmitu atradumiem, tostarp ar skandināvu vikingiem raksturīgu apbedījumu un rotu uziešanu izrakumos Veckuldīgas pilskalna apkaimē 2014. gadā, šis atkal licis runāt par tā sauktā Ventas ūdensceļa nozīmi senatnē, apgāžot ierasto pieņēmumu, ka tirdzniecībai nozīmīgas bijušas tikai Daugava un Gauja. Turklāt Ventas gadījumā var runāt ne tikai par apkaimi pie grīvas, bet arī vidusteci. "Es gribētu uzsvērt, ka ir ļoti vērtīgi, ja cilvēki atrastās senlietas nes uz muzeju. Citam varbūt tikai bronzas vai dzelzs gabaliņš, bet arheologam tas dod jaunas zināšanas par pagātni. Mums skolēni ir nesuši atrastās monētas un, ja pēc tam saliekam atraduma vietas uz kartes, varam redzēt, kā mainījusies Kuldīgas novada apdzīvotība," teic vēsturniece. Šobrīd notiek gatavošanās bronzas depozīta senlietu dziļākai izpētei un restaurēšanai, kad tam atradīs līdzekļus. Jāveic analīzes. Ar to nodarbosies pētnieki Latvijā: "Mums ir pietiekami daudz iekārtu un arī profesionāļu, kas darbojas šajā jomā."

Jāatgādina, ka likums nosaka: visas senlietas, kas atrastas zemē, uz zemes vai ūdenī un ir senākas par 17. gadsimtu, pieder valstij, tām ir jāglabājas akreditētos muzejos un par to atrašanu jāziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei.