5. septembris vēsturē un senās avīzēs. Somija izdara grūtu izvēli

1944. gada 5. septembrī. Pirms 80 gadiem apklusa šāvieni Somijas–PSRS frontē un līdz ar to praktiski noslēdzās tā sauktais Turpinājuma karš, ko somi bija sākuši 1941. gada 22. jūnijā, kad izmantoja Ādolfa Hitlera Vācijas uzbrukumu PSRS, lai atgūtu iepriekš pēc 1939.–1940. gada Ziemas kara padomju okupētās teritorijas.

1944. gada vasarā PSRS armija plaši uzbruka somu pozīcijām Karēlijas zemesšaurumā un pie Lādogas ezera. Lai arī Somijas armija varonīgi pretojās, tā pamazām atkāpās sarkanās armijas tehniskā un cilvēku resursu pārspēka priekšā. 1944. gada augusta vidū somiem izdevās nostabilizēt situāciju frontē, taču maršalam Gustavam Mannerheimam, kurš 4. augustā bija kļuvis par Somijas prezidentu, bija skaidrs, ka vēl vienu tāda apjoma padomju uzbrukumu Somijas armija apturēt vairs nespēs. Arī situācija Vācijas–PSRS frontē liecināja, ka Otrā pasaules kara iznākums Eiropā ir acīmredzams un Hitlera sakāve nebūs ilgi jāgaida. Augusta beigās Helsinki sāka zondēt separāta pamiera iespējas ar Maskavu. Staļina prasības bija atgriešanās pie 1940. gada miera līguma noteikumiem ar jaunām papildu prasībām, attiecīga atteikšanās no teritorijām par labu PSRS, reparācijas un, protams, pilnīga attiecību saraušana ar somu agrāko sabiedroto Vāciju, kam Somijas ziemeļos vēl bija ap 200 tūkstošu vīru karaspēks. 2. augustā Somijas parlaments valsts suverenitātes saglabāšanas vārdā slepenā sēdē piekrita ultimatīvajām Maskavas prasībām un samaksāt tās pieprasīto augsto miera cenu. Vienošanās paredzēja, ka pamiers frontē stāsies spēkā 4. septembrī pulksten 8 rītā pēc Helsinku laika. Somi tad pārtrauca uguni frontē, tomēr padomju armija principiāli pievienojās pamieram un pārtrauca apšaudes tikai dienu vēlāk, 5. septembrī. Oficiālo pamieru Somija, no vienas, un PSRS un Anglija, no otras puses, parakstīja Maskavā 19. septembrī. 

Tūlīt pēc tam somiem nācās uzsākt tā saukto Lapzemes karu pret bijušajiem sabiedrotajiem, lai izspiestu vācu vienības no savas teritorijas uz Norvēģiju. 

Attiecīgi miera līgums ar PSRS un tās Rietumu sabiedrotajiem tika parakstīts 1947. gadā Parīzē. Lai arī vēsturnieku starpā nav vienprātības, kādu likteni Staļins bija iecerējis Somijai – tādu kā Baltijas valstīm vai ar kādām niansēm –, dominē uzskats, ka somi ar nikno pretošanos un lokālajām uzvarām pār padomju karaspēku 1944. gada vasarā nosargāja savu valstiskumu. Maskava gan panāca politisko Somijas pakļaušanu, taču atteicās no Somijas kā valsts okupācijas.

Latvijas Kareivis, 1924. gada 5. septembrī

Karavīru dzīve. 9. Rēzeknes kājnieku pulks 3. septembrī izvadīja uz mājām atvaļinātos kareivjus, kuri pirmie izpildījuši mūsu karaklausības likumu, nodienējuši 18 mēnešus. Pulksten 16 atvaļinātie salasās pie pulka štāba, kur pulka komandiers pulkvedis-leitnants Klintsons sirsnīgos vārdos atvadās no aizgājējiem, novēlēdams labas sekmes izejot no pulka saimes mierīgā darbā un liek neaizmirst tos, kuri paliek sargu vietās. 

Latviets nav iekarotājs, viņš mācās aizstāvēt savu tēviju, un tādēļ no mierīgas dzīves vajaga sekot tālākai karaspēka tehnikai. 

Vakarā brašie puiši lasās kopā stacijā, vienam otram pie krūtīm daudz sporta medaļu un akselbantes par labu šaušanu, attāluma noteikšanu. Ar lepnumu viņi ved savas centības atzīmes uz mājām. Ierodas pulka komandiers, virsnieki, goda sardze, orķestrs un saplūst daudz ļaužu. Vēl kopā tiek pārrunāti daudz sirsnīgi vārdi un aizbraucēji sumina savus audzinātājus, solīdamies, ja prasīs Latvija, steigties atkal pulka rindās.