1933. gada 31. maijā. Pirms 90 gadiem Latvijas avīzes ziņoja, ka valdība iepriekšējā dienā apstiprinājusi pārmaiņas tobrīd Valdemāra Salnā vadītās Ārlietu ministrijas (ĀM) administratīvajā aparātā. No ĀM ģenerālsekretāra amata atcelts Hermanis Albats, kurš nekavējoties devās atvaļinājumā, bet viņa vietā iecelts līdzšinējais ĀM Administratīvi juridiskā departamenta direktors Vilhelms Munters (1898–1967). Pārmaiņām bija jāstājas spēkā ar 16. jūliju.

Tādējādi sevi plašākai sabiedrības atpazīstamībai bija pieteicis viens no vēlāk vēsturnieku visvairāk diskutētajiem Latvijas politiķiem. 1933. gadā presei par viņu vēl nekas lāgā nebija ko sacīt. Viņu raksturoja tikai kā "klusu un čaklu darbinieku". Vērtējumos, kas sekoja pēc gadu desmitiem, Munters gan nosodīts kā Latvijas valstiskuma kapracis un varbūt pat padomju specdienestu aģents, gan arī attaisnots, jo 1938.–1940. gada lielvaru darījumu apstākļos notika daudz kas tāds, kas nebija atkarīgs ne no Muntera rīcības, ne Baltijas valstīm kopumā, un valsts neatkarību saglabāt, visdrīzāk, nebūtu izdevies nevienam. Fakts ir tas, ka pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma šī personība bija starp ietekmīgākajām valstī. Daudzi Munteru uzskatīja par karjeristu, iznireli un tāpēc neieredzēja. 

Vēl citiem nepatika un šķita aizdomīga viņa pusvāciskā izcelsme un dzīvesbiedre krieviete. Atradās arī tādi, kas sauca viņu par "pusigauni", jo 1919./1920. gadā Munters bija dienējis Igaunijas armijā.

Nozīmēts par ĀM ģenerālsekretāru, Munters būtībā kļuva par ministrijas faktisko vadītāju. Par ministru viņu oficiāli iecēla tikai divus gadus pēc apvērsuma, 1936. gada jūlijā, kad pats Ulmanis ar ārlietām vairs nevēlējās nodarboties pat formāli. Padomju represijas Munteru, protams, skāra, tomēr, jāsaka, vieglāk nekā vairumu, kaut abi viņa bērni gāja bojā. Bijušajam ārlietu ministram izdevās izdzīvot. 1954. gadā viņu atbrīvoja no ieslodzījuma, un 1959. gadā Munters atgriezās Latvijā un čekas uzdevumā 60. gados vēl uzrakstīja divas brošūras – "Pārdomas" un "Savu tautu ienaidnieki", kas viņam godu nedara.

Kurzemes Vēstnesis, 1923. gada 31. maijā

Zvejnieku un laivu turētāju ievērībai. Neskatoties uz vairākkārtīgiem ostas valdes aizrādījumuiem, lai zvejnieki un visi, kuriem ir laivas un jahtas, reģistrējas ostas valdē un samaksā attiecīgu nodokli, maz to ir darījuši. Ostas valde tagad aizrāda pēdējo reizi un noteic termiņu līdz 5. jūnijam. Laivas jāreģistrē un jāsamaksā attiecīgais nodoklis ostmalas dienvidrīta pusē Feniksa ielas galā ezera rajona pārziņa kantorī.