"Šo grāmatu bija ļoti grūti rakstīt!" Saruna ar britu žurnālistu Vinsentu Hantu

Britu žurnālists Vinsents Hants jau trešo reizi izdod grāmatu, ko var vērtēt kā interesantu un vērtīgu pienesumu Latvijas vēstures nozarei.

2018. gadā izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznāca viņa grāmatas "Asinis mežā: Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē" tulkojums latviešu valodā, tam sekoja autora interese par "čekas maisiem" – grāmatā "VDK un Latvija", kas Latvijā izdota 2019. gadā. Ar trešo grāmatu "Ceļš uz slaktiņu. 15. latviešu SS divīzija Pomerānijā, 1945. gada janvāris–marts" autors novirzās no tā, kas notika uz Latvijas zemes, un ieskatās vienā no latviešu leģionāriem mokošākajiem kara posmiem.

Kas jūs iedvesmoja ķerties pie šā temata?

V. Hants: Grāmatu sāku veidot 2017. gadā, kad es intervēju pēdējos palikušos latviešu leģionārus Apvienotajā Karalistē. Es devos apskatīt vietas, kur viņi bija karojuši Polijā. Tad sekoja ilgs laika posms, kad ar savu angļu un latviešu draugu un kontaktu palīdzību ilgi šķirstīju vietni "periodika.lv" un tā sauktās zaļās grāmatas (biedrības "Daugavas vanagi" izdotie 11 sējumi "Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā". – Red.), lai uzzinātu vairāk. Kad noskaidroju, ka Apvienotajā Karalistē mīt 15. divīzijas leģionāri, nolēmu viņus apciemot, lai parunātu. Viņi jau bija cienījamā vecumā.

Gadiem biju strādājis par reportieri, darot tieši to pašu, tāpēc atlika vien kāpt mašīnā un doties pie viņiem. Lielākoties viņi dzīvoja Anglijas vidienē – Dārbi, Koventrijā, Kiderminsterā un Notingemā. Pāris leģionāru dzīvoja netālu no manas agrākās mājas.

Viņi visi stāstīja par dažādām vietām, un visi, izņemot vienu, bija nonākuši Vācijā. Kad biju savācis tik daudz interviju, cik iespējams – dažkārt pie dažiem vīriem biju divreiz –, es sāku atzīmēt viņu pieredzi kartē un salīdzināt to ar maršrutiem, ko savā grāmatā "Latviešu leģions" bija aprakstījis Artūrs Silgailis. Šajā brīdī nozīmīga kļuva Flederborna (tagad Podgaje), jo latviešiem tika izvirzītas apsūdzības poļu gūstekņu slaktiņā tur. Es pavisam noteikti gribēju to vietu apmeklēt.

Britu žurnālista, dokumentālo filmu un grāmatu autora Vinsenta Hanta grāmata ir veltīta latviešu leģionāriem, kuri karoja Austrumu frontē no 1944. gada augusta līdz 1945. gada maijam un kurus šīs grāmatas autors intervēja no 2017. līdz 2022. gadam. Vēstījums balstās Lielbritānijā nonākušo leģionāru atmiņās – tie ir vieni no pēdējiem kara lieciniekiem, kas atklāja autoram savas sajūtas un emocijas par piedzīvoto.

Foto: Publicitātes

2018. gada augustā es ar auto izbraucu cauri Polijai no Gdaņskas līdz Ščecinai, lai redzētu tādas vietas kā Nakele, kur karoja Žano Mūsiņš, un ceļu starp Jastrovu (tagad Jastrove) un Flederbornu, kur tika ievainots Laimonis Ceriņš. Es fotografēju, runāju ar poļu vēsturniekiem, vācu vietējos stāstus.

Šajā stāstā bija tukšumi, tāpēc piezvanīju Aivaram Sinkam no "Daugavas vanagiem" un jautāju pēc palīdzības. Viņš meklēja rokā "zaļajās grāmatās" un sūtīja man izrakstus, kurus tulkoja mana tulkotāja Mančestrā Daina Vītola. Tā stāsts, sākot ar Pomerāniju 1945. gada janvārī un beidzot ar Vāciju 1945. gada maijā, bija kļuvis milzīgs, un es sapratu, ka tas jāsaīsina.

Notikumu detaļas starp Jastrovu un Landeku un šausminošais zaudējumu apjoms lika man domāt, ka jākoncentrējas uz šo posmu un stāsts jāierobežo ar notikumiem Pomerānijā, īpašu uzmanību pievēršot "ceļam uz slaktiņu". Man bija ne tikai virsnieku, bet arī ārstu veterināru, sakarnieku un kapelānu aculiecinieku stāsti. Un viņu stāstītais bija biedējošs. Bija grūti turpināt strādāt ar tik drūmu materiālu, saliekot kopā hronoloģisku notikumu gaitu, bet dažkārt tāds ir reportiera darbs.

Kā jūs kā britu žurnālists spējāt iegūt latviešu uzticību, lai izstāstītu tik sāpīgu un politiski jūtīgu stāstu?

Apvienotajā Karalistē mītošie bijušie leģionāri bija priecīgi izstāstīt savu stāstu. Lielākā daļa zināja par manu grāmatu "Asinis mežā". Varbūt neviens viņiem iepriekš nebija jautājis par Pomerāniju – pēc tā, kā šie stāsti nāca gaismā, šķita, ka viņi par to nebija daudz runājuši.

Dārbi mītošais Jānis Čevers jau bija piekalts pie gultas, bet divreiz piecēlās, lai tikai parunātu ar mani. Tajā brīdī es to neapzinājos, bet tas parādīja, cik ļoti viņš vēlējās runāt. Kad pēc trim stundām, pavadītām pie tējas un cepumiem, viņš man bija izstāstījis savas atmiņas un es devos prom, zināju, ka šis stāsts ievadīs manu grāmatu.

Es sapratu arī to, cik ļoti šī pieredze viņu bija ietekmējusi. Viņš bija ložmetējnieks, bet nespēja atzīt, cik daudz vīru viņam bija nācies nogalināt. Taču pēc kara viņam 20 gadu garumā naktīs bija lēkmes, viņš tik ļoti svīda, ka no rītiem nācās mainīt palagus. Noliegums, klusēšana, sāpes, kas nodotas nākamajām paaudzēm – tās visas ir šāda traumu mantojuma sekas.

Es jutu, ka man kā britu un BBC žurnālistam bija jāuzdod vīriem jautājums par SS asinsgrupas tetovējumu un to, vai viņi bija SS. 

Viņu atbildes bija ļoti godīgas. Būt SS nozīmēja saņemt labāku pārtikas apgādi un ekipējumu, bet viņiem tika teikts, ka viņi nevar būt SS, jo nav vācieši. 

"Mēs cīnījāmies pret boļševisma otro atnākšanu." Un dažos gadījumos (ne visos): "Jā, man bija putns." Tad viņi man parādīja tetovējumu vai vietu uz ķermeņa, kur tas kādreiz bija. Dažkārt vīri to bija izgriezuši ar skuvekli vai izdedzinājuši ar cigaretes galu, vai arī apsējuši ādu ar auklu, lai tā atmirtu. Ja padevies amerikāņiem un tev bija "putns", tad tas nozīmēja, ka tu esi "nolādētais SS", un par to varēji dabūt pa muti. Latvieši, ar kuriem runāju, bija ļoti pateicīgi Apvienotajai Karalistei par to, ka tā viņiem deva mājas.

Rakstot iepriekšējās grāmatas, cilvēki mēdza būt diezgan aizdomīgi par maniem nolūkiem – vai es nerakstu ar "padomju piegaršu", īpaši ārpus Rīgas –, bet man šķiet, ka tas nu jau ir pārgājis.

Vai bija kādi īpaši avoti vai liecības, kas uz jums atstāja dziļu iespaidu? Vai kāds pārsteidzošs atklājums?

Milzīgs skaits liecību uz mani atstāja dziļu un paliekošu iespaidu – tik lielu, ka, visticamāk, tās nekad neaizmirsīšu. Daži lasītāji man ir teikuši, ka šī ir ļoti grūti lasāma grāmata… Es viņiem saku: to bija ļoti grūti arī rakstīt! Man nācās lasīt, pārlasīt, rediģēt, salikt kopā, atkal pārlasīt, un tā visu laiku.

No daudziem stāstiem par to, kā tas patiesībā bija, īpaši izceļas kapelāna Kazimira Ruča liecība. Kādu brīdi pie Vandsburgas viņam tika iedots "Panzerfaust" jeb prettanku šautene – gadījumam, ja nu krievi izlauztos. Bet "ceļā uz slaktiņu" viņš mežā rīkoja dievkalpojumus, kamēr apkārt tika nogalināti vīri un izbiedēti pusaudži raudāja viņa rokās.

Kāds no viņiem teica vārdus, kas, iespējams, raksturīgi visiem kareivjiem zem uguns: "Es gribēju izglītību. Es gribēju ko sasniegt dzīvē. Bet tagad esmu kaujas laukā, un, iespējams, man nav ilgi atlicis." Ja Ručs šādiem karavīriem būtu ieteicis dezertēt, viņu varētu pieķert un pakārt, bet, ja viņš nokļūtu sarkanajā armijā, arī tur nākotne nebūtu daudz labāka. Un kas notiktu ar tiem, kas paliktu aizmugurē? Galu galā Ručs izlēma, ka jaunais leģionārs jānomierina un jāmotivē "citādā veidā". Viņa aprakstītie skati ir šausmīgi.

Vai bija brīži, kas emocionāli bija īpaši grūti? Vai bija stāsti, kas palika ārpus grāmatas?

Emocionāli grūtu brīžu bija daudz, īpaši ar "ceļu uz slaktiņu" – tāpēc es to tā arī nosaucu. Kad avotu tulkotāja man atklāja liecību saturu, es iekšēji biju viss sarāvies.

Mutvārdu vēstures kritizētāji teic, ka ar gadiem atmiņa pieviļ, taču 

man šķiet, ka šie stāsti piešķir ļoti spilgtu un cilvēcīgu priekšstatu par to, kā tas ir – būt ložmetējniekam augšējā stāva logā, zinot, ka tev ir tikai dažas sekundes, lai paspētu pārvietoties, citādi prettanku šāviņš tevi saplosīs gabalos. 

Vai kā tas ir – redzēt, kā uz tavu pozīciju virzās seši T-34 tanki. Vai skatīties, kā draugam ar lādiņu tiek norautas kājas, un zināt, ka labākais, ko tu vari darīt, ir iedot viņam rokasgranātu, lai izbeigtu ciešanas. Mani pārsteidza atklājums, ka feldšeri reizēm paši izmantoja žēlsirdības šāvienus.

Un tas viss izskanēja leģionāru stāstos man virtuvē un viesistabā pie tējas un cepumiem...

Neviens no uzrunātajiem neatteicās stāstīt par savu pieredzi, bet viens vīrs atteicās atklāt, kā notika ienaidnieka karavīru nogalināšana. Viņš bija ložmetējnieks, un, manuprāt, viņa atteikumā bija nolieguma elements – īpaši, jo to ierosināja viņa dēls. Viņš pats uzskatīja, ka ir nogalinājis tikai vienu cilvēku, un pat tad – iespējams, tikai ievainojis. Taču visiem zināmi stāsti par to, kā sarkanās armijas karavīru līķi krājās ložmetēju priekšā, jo viņiem nebija atļauts atkāpties.

Es nevaru tiesāt šos cilvēkus un cienu viņu izvēli stāstīt vai nestāstīt.

Ar kādiem izaicinājumiem jūs saskārāties, līdzsvarojot vēsturisko precizitāti ar atmiņu stāstījumu?

Flederbornā notikušais 32 poļu gūstekņu slaktiņš bija notikums šajā ceļā, par kuru noteikti bija jārunā – tāpat arī par to, vai latvieši par to bija atbildīgi. Tas ir briesmīgs incidents, taču dažas liecības šķita dramatizētas. Es sāku ar vēsturnieku Eduarda Andersa un Jirgena Frica veikto pētījumu, meklēju latviešu un poļu refleksijas un centos to interpretēt kā cilvēks no malas.

Man bija svarīgi pašam turp aizbraukt, lai redzētu ģeogrāfiju, to, kā šodien tiek pieminēti notikumi, un gūtu priekšstatu par to, kā viss risinājās. Poļu Vēstures muzejs man deva atļauju izmantot tā laika fotogrāfijas – viena no tām rādīja tieši to šķūni, kur šis briesmīgais notikums notika. Vienīgais augstākā ranga virsnieks, kas izdzīvoja un par to uzrakstīja, bija majors Jūlijs Ķīlītis savā 1956. gadā publicētajā grāmatā, taču daži lasītāji bija apšaubījuši, vai viņš rakstīja pilnīgu patiesību par notikušo. Iespējams, viņam nācās noklusēt faktus, lai izvairītos no apsūdzības kara noziegumu pastrādāšanā. Tāds dubultdomas fenomens vēsturē kļūst arvien izplatītāks – Ķīlītis sagūstīja 96 karavīrus, kad pārtrauca poļu uzbrukumu Flederbornai, taču pēc tam nodeva viņus vācu un holandiešu garnizonam, kas viņus nogalināja.

Kad grāmata tika izdota angliski, divi leģionāru dēli nāca klajā ar stāstiem, ko bija dzirdējuši no saviem tēviem. 

Šie stāsti stiprināja uzskatu, ka latvieši nebija atbildīgi par slepkavībām: 32 poļu karavīrus noslepkavoja holandiešu 48. SS vienība – un, visticamāk, nogalināto bija pat vairāk.

Kā žurnālists es uzskatu, ka ģimenes stāstiem ir vēsturiska vērtība, īpaši, ja tie papildina tumšas vēstures lappuses ar jaunu informāciju. Daudzos gadījumos tas ir vienīgais, kas mums vispār ir. Man šķiet būtiski apzināties to, kā šodien vēsture atceras toreiz notikušo, un pārdomāt to. Tur ir uzstādīts piemineklis 32 vīriem, kas tika nogalināti, bet nav sniegta papildu informācija par to, kas notika Podgajes–Flederbornas kaujās ar latviešu, poļu un vācu karavīriem, kas tur krita. Nav informācijas arī par milzīgajiem civiliedzīvotāju upuriem – tos iznīcināja katjušas zalves un artilērijas apšaude gar ceļu. Tā bija īsta slaktiņa elle, un pašreizējais vēstures stāstījums to plašāko ainu neparāda.

Pamatojoties uz ziņām par zaudējumiem un iespējamo vienību skaitu, mēs ar Aivaru Sinku izveidojām aplēsi par to, cik leģionāru varētu būt gājuši bojā aptuveni 15 kilometru garā ceļa posmā. Mūsuprāt, tas varētu būt ap 5000 cilvēku. Sarkanās armijas ielenkums pie "ceļa uz slaktiņu" tika pārrauts ar pilna mēroga triecienu pie Landekas tilta. Tie, kas tur bija, šo kauju uzskatīja par "15. divīzijas Golgātu".

Pastāv arī baumas un stāsti, kurus nevar apstiprināt vēstures grāmatas, piemēram, "NKVD eksekūcija" – 600 latviešu RAD kursantu nošaušana pie Landekas (mūsdienu Lendičeka) un 400 šoferu, kuri zem apšaudes sabruka nervu spriedzes dēļ: viņus sagūstīja padomju tanku vienība un noslepkavoja mežā. Tad vēl ir divi iespējamie masu izvarošanas un slepkavību gadījumi Vugārtenē un Vilmzē. Tik daudz sāpju, tik daudz ciešanu, bet par to nav nekā vēstures grāmatās.

Kā, jūsuprāt, šī grāmata palīdz paplašināt starptautisku izpratni par Latvijas stāvokli Otrā pasaules kara laikā?

Par 15. divīziju Pomerānijā ir sarakstīts ļoti maz, bet man bija iespēja runāt ar vīriem, kuri bija daļa no šā "zaudētā leģiona" – viņi tur bija. Tas padara viņus par pirmavotiem, kurus nākotnes vēsturnieki varēs pētīt un izmantot. Es uzskatu, ka šī grāmata bagātina izpratni par to, kā šie vīri nonāca Pomerānijā – daudzi bija pusaudži, kas tika iesaukti vienībā ar SS simboliku, daļa ar "putna" asinsgrupas tetovējumu, citi bez tā. Daži teica, ka viņi jutās pienākuma spiesti cīnīties pret krieviem, lai nepieļautu vēl vienu okupāciju pēc Baigā gada. Tas nav jaunums, taču viņu liecības šim skatījumam piešķir svaru un personisku detalizētību: viņiem nebija izvēles – bija jāiet leģionā vai jācieš sekas.

Grāmatas tapšanas gaitā atklāju, ka latviešu virsnieki strīdējās ar vāciešiem par to, ka viņus vienmēr sūtīja pirmajās līnijās. Izveidojās zināms priekšstats par komandieri Ādolfu Aksu, beļģu nacistu, kurš meta latviešus kaujā kā "lielgabalu gaļu", lai glābtu vāciešu dzīvības. Tas arī nav nekas jauns, bet grāmata atklāj, cik lielu cenu latvieši samaksāja par šo nacistu politiku.

Ir vēl citi aspekti, kas jāņem vērā – kur šodien, astoņdesmit gadus vēlāk, vispār iespējams atrast šo materiālu. 

Kara beigās vīriem, kas atradās pārvietoto personu nometnēs, tika atļauts doties strādāt uz Lielbritāniju, ASV, Kanādu un Austrāliju, un tieši šie vīri kļuva par pēckara globālās latviešu diasporas pamatu. Viņi nevarēja atgriezties mājās, tāpēc viņu stāsti varēja tikt publicēti tikai diasporas presē. Tieši tur mēs atradām daudzus avotus šai un nākamajām grāmatām.

Rīgā Slokas ielas arhīvā glabātā 15. divīzijas kara dienasgrāmata atklāja notikumus pa minūtēm šajās dažās dienās, un mani satrieca atklājums, ka tur saglabājušies pat pavēļu oriģināli par "ceļu uz slaktiņu".

Manas grāmatas tapšana aizņēma sešus gadus, bet Pomerānijas nodaļas salikšana atvēra ceļu tālākam 15. divīzijas ceļam cauri Vācijai, ar kuru es tagad turpinu strādāt: Januma kaujas grupas 900 vīru izlaušanās uz dienvidiem no Berlīnes un – drīzumā angļu valodā – izlūku bataljona izmisīgās dienas Berlīnes centrā, balstoties uz Aivara Pētersona intervijām ar izdzīvojušajiem grāmatā "Mums jāpārnāk".

Un tad vēl ir vīri, kas nokļuva Dancigas aplenkumā, un 4500 vīri Meklenburgā, kuri nodeva SS, mežos izlauzās un visu nakti gāja, lai beigu beigās padotos amerikāņiem Šverīnā. Tie ir neticami stāsti, kas latviešiem visā pasaulē izskaidro, kam viņu tēvi un vectēvi izgāja cauri un kādēļ viņi nonāca tur, kur tagad ir.

Ščecinā es runāju ar poļu vēsturnieku no Nacionālās atmiņas institūta. Jautāju, vai viņš ir runājis par 32 poļu gūstekņu slepkavību ar latviešu vēsturniekiem. Nebija gan! Tātad, iespējams, šī grāmata piedāvā iespēju veidot tiltus starp Poliju un Latviju, lai kopīgi apzinātu kara laika pieredzi.

Jūsu grāmatas angļu versija ir pazīstama latviešu lasītāju vidū – vai jums ir kādi interesanti stāsti no lasītājiem?

Angļu izdevuma publicēšana ir sasniegusi to vīru ģimenes, kas tur bija, un viņu dēli un meitas ir sazinājušies, lai dalītos savos stāstos. Dažos gadījumos tas ir pievienojis vērtīgus pierādījumus par notikušo Podgaje-Flederbornā. Tik daudz vīru gāja bojā šajā ceļā, bet par to rakstīts tik maz. Varbūt šis stāsts Latvijā vienkārši nav labi zināms, jo vīri nekad nevarēja atgriezties mājās, un viņu dēli un meitas Austrālijā, Kanādā un Amerikā glabā dienasgrāmatas, fotogrāfijas un stāstus, ar ko dalīties. Ja tā ir, lūdzu, sazinieties ar mani.

Digitālā laikmeta iespējas noteikti ir palīdzējušas sasniegt plašāku auditoriju, īpaši Austrālijā. Nesen esmu sarunājies ar vīriem, kuru tēvi bija 15. divīzijā vai "flak palīgi" Vācijā un pēc kara devās uz Austrāliju. Lūdzu, dalieties ar šīm atmiņām ar mani… tās ir logs pagātnē. (Autora kontakti atrodami viņa mājaslapā: www.vincenthunt.co.uk; – Red.).