Jēgpilni latviešu stāsti. Ināra Slucka sarunā ar "Kultūrzīmēm" pirmizrādes priekšvakarā

Kamēr zelta rudens visā Latvijā tikai uzņem jaudu, pacietīgi gaidīdams stafetes kociņu no ieilgušās septembra vasaras, arī Nacionālais teātris pakāpeniski ieskrienas ar vairākiem jauniestudējumiem. Rīt, 9. oktobrī, Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvos "Egles stāsti" Ināras Sluckas režijā.

Izrādē režisore virknējusi rakstnieces Janas Egles stāstus no krājumiem "Svešie jeb Miļeņkij ti moi" (2018), "Dzimšanas diena" (2020) un "Latvju pacients" (2023, visi izdoti izdevniecībā "Latvijas Mediji"). "Iestudējumam "Egles stāsti" izvēlēti ne gaišākie stāsti no manām grāmatām. Katrā no tiem ir kāda dziļa sāpe un grūti atbildams jautājums, par ko man, toreiz rakstot, gribējies parunāt ar savu lasītāju. Tagad izrāde runā ar mani. Jāatzīstas, nav viegli. Uzrakstījusi stāstu, publicēju vai iekļauju to krājumā, izdevniecība izdod grāmatu, un es vairs pie tā neatgriežos. Nu nācās atgriezties, paskatīties uz tiem pašiem jautājumiem no cita skatpunkta un saprast, ka man joprojām nav atbilžu. Izrāde liek atkal par tiem domāt, tā ielaužas prātā un sirdī, dziļi saviļņo. (..) Tajā pašā laikā ir ļoti interesanti redzēt, kā režisore tos iedzīvinājusi uz skatuves, neizbēgami īsinot, no teksta izvēloties svarīgāko, saliekot savus uzsvarus. Manuprāt, ārkārtīgi trāpīgus," teikusi rakstniece. Bet teātris izrādes pieteikumā uzsvēris, ka tā "ir par mums pašiem. Par mums vistuvākajiem cilvēkiem, kuri reizēm kļūst sveši. Par mūsu spēju pārtrūkušās saites sasiet no jauna. Dzīves stāsti, mirkļu uzplaiksnījumi un sapņi. Reizēm skarbi un smeldzes pilni, tomēr ļoti cilvēcīgi – gaišuma, smieklu un mīlestības piepildīti."

Režisorei, aktrisei un pasniedzējai Inārai Sluckai arī šis teātra cēliens ir ļoti intensīvs. 15. novembrī Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos viņas iestudētā Mērijas Orras luga "Viss par Ievu".

Teātra kritiķi Ināru Slucku mēdz dēvēt arī par prozas iedvesmotu režisori dramaturģi. Viņas pirmā debija teātra režijā bija Harolda Pintera luga "Mīļākais" (2006, Latvijas Nacionālais teātris). Pirmais latviešu prozas dramatizējums – Noras Ikstenas "Amariļļi" (2007, Latvijas Nacionālais teātris), bet pirmā debija operas režijā – Bruno Skultes "Vilkaču mantiniece" (2011, Latvijas Nacionālā opera un balets).

Kā ir iesācies jūsu jaunais rudens cēliens Nacionālajā teātrī?

I. Slucka: Ar mēģinājumiem Lielās zāles iestudējumam "Viss par Ievu". Savukārt darbs pie "Egles stāstiem" Aktieru zālē sākās jau pagājušajā sezonā. Tagad tikai noslēgsim mēģinājumu procesu. Līdz ar to gandrīz vienlaikus uz teātra skatuves iznāks divi darbi. Ar "Egles stāstiem" es vēlējos aktualizēt latviešu stāstus. Šāda ideja man radās, to piedāvāju teātrim un saņēmu atbalstu. Šie ir stāsti, kas, manā skatījumā, pieprasa zināmu intimitāti, tādēļ tos ieplānoja Aktieru zālē. Izlasīju daudzus pēdējā laikā izdotos stāstus, tomēr iesāku ar Janas Egles stāstu krājumiem un beigās arī paliku pie tiem. Tā bija kā atgriešanās pie tiem, jo 2016. gadā bija iznākusi Janas Egles grāmata "Gaismā", un es uzrakstīju no tiem dramaturģisko materiālu. Bet laikam kaut kas man nesanāca ar laikiem, un es izrādi neuztaisīju. Vēlāk jau bija filma ("Bedre" Daces Pūces režijā, 2020) un divus no šiem stāstiem izmantoja tur. Līdz ar to šī ideja atkrita pati par sevi. Bet esmu priecīga, ka beidzot man ir iespēja ar Janas Egles darbiem strādāt.

Kādēļ tieši šie stāsti?

Pirmkārt, tie ir jēgpilni. Par cilvēkiem, kuri brien dziļus sniegus vai dubļus. Neraugoties uz to, viņi saglabā cilvēcību un mīlestību. Ar visām tām sāpēm, ko piedzīvojuši, viņi paliek paši un savā būtībā stipri. Egles stāsti ir dzīvi apliecinoši, lai gan tie reizēm tiek uzskatīti par smagiem, melniem, man tā neliekas. Jo faktiski šo varoņu dzīve ir ļoti trausla, un beigās viņi visi aiziet gaismā. Visi viņi ilgojas un meklē tuvību, atbalstu, maigumu.

Kādi būs šo stāstu varoņi uz skatuves?

Izrādē piedalās pieci aktieri. Lāsma Kugrēna, Jana Ļisova, Juris Hiršs, Daiga Kažociņa, Ivars Kļavinskis. Katrs izstāstīs gan savu stāstu, gan piedalīsies pārējos stāstos, līdz ar to katram būs trīs līdz četras lomas. Dramatizēti ir pieci stāsti no dažādiem krājumiem un viens nepublicēts stāsts, ko man atsūtīja Jana Egle.

Šo stāstu atmosfēra ir diezgan tumša, tam piekrītu. Vai nav izaicinājums to sabalansēt ar tādu kā vieglumu, ko skatītājs varbūt arī sagaida, dodoties uz teātri?

Manuprāt, tas ir izdevies vizuāli, pateicoties scenogrāfei Marijai Ulmanei. Arī viņa acīmredzot lasot neredzēja tumsu. Ja es šos cilvēkus nejūtu kā tumšus, tad man arī viņi tādi nav. Tie, protams, ir smeldzīgi stāsti. Bet arī tik ļoti emocionāli uzrunājoši, tajos klātesoša ir gan Jana Egle, gan daudzi reālu cilvēku prototipi. Tie ir cilvēki mums apkārt, nevis kaut kas realitātē neesošs.

Jūsu dzimtā puse ir Saldus, autorei – Rucava. Vai šajā visā kaut kur saslēdzas kurzemnieku mentalitāte?

Var gadīties, jā. Man ir prieks, ka autore ieradās uz pavasara ģenerālmēģinājumu. Un pēc noskatīšanās arī uzrakstīja ļoti skaistu vēstuli, kas tiks publicēta izrādes programmiņā.

Arī šoreiz darbā saplūdināt teātra substances ar kinematogrāfijas elementiem.

Es nezinu, tas manī laikam ir iekodēts, un es pat nemēģinu kaut kā citādi. Kaut daudzās izrādēs neko no šī neizmantoju. "Egles stāstos" video būs – mēģinot panākt trīsdimensionālu atmosfēru.

Kā top jūsu Lielās zāles iestudējums "Viss par Ievu"?

Lugas "Viss par Ievu" pirmsākumi meklējami 40. gadu beigās. (Tā tapusi pēc amerikāņu rakstnieces, aktrises Mērijas Orras īsstāsta "Ievas viedums" ("The Wisdom of Eve", 1946) motīviem. Savulaik tapa Holivudas filma "All About Eve", 1950, kas saņēmusi "Oskaru" nomināciju rekordu – 14, no kurām vienīgo reizi balvas pastāvēšanā četrās galvenajās kategorijās ir nominētas sievietes. – A. R.) Vēlāk tapa arī luga, kur stāsta centrā ir jauna meitene, kas pielūdz gados vecāku aktrisi, jau zvaigzni. Viņa palūdz draudzeni ievest viņu teātrī, lai izteiktu savu apbrīnu, un tālāk jau seko pārējais. Lugas fināls atšķiras no filmas, atšķirīgi ir arī akcenti. Es priecājos, ka varu strādāt tieši ar lugas materiālu, nevis scenāriju. Izrāde top divos sastāvos – galveno, Margo Kreinas, lomu atveidos Maija Doveika/Evija Krūze, jauno meiteni Īvu – Agate Marija Bukša/Madara Reijere. Margo draudzeni Kārenu – Daiga Kažociņa/Daiga Gaismiņa. Vēl lomās – Egons Dombrovskis, Normunds Laizāns, Mārtiņš Brūveris, Kaspars Aniņš, Inta Tirole, Elza Rūta Jordāne, Romāns Bargais. Mūzikas autors ir Edgars Mākens, ar kuru man ļoti patīk kopā strādāt. Scenogrāfija – Marija Ulmane. Luga ir par sievietes novecošanu, par karjeras izvēli.

Vai jums šajā izrādē ir būtiski izcelt eidžisma problēmu kultūras jomā?

Jā, domāju gan, ka tas noteikti pastāv visās jomās. Tā ir liela problēma. Nenoliedzami, ka dzīvojam jaunības kulta laikā. Pēc 50 gadiem atrast darbu ir gandrīz neiespējami, ļoti grūti. Klausījos kādu radio pārraidi, kur izskanēja doma, ka pat vīrieši pēc 40 ar grūtībām atrod darbu. Kur nu vēl sievietes.

Jums pašai ir izdevies šo problēmu pilnībā apiet, jo ņemat visus radošos grožus savās rokās. Ne tikai aktrises profesijā, bet arī kā režisore, pasniedzēja.

Jā, esmu docente Mūzikas akadēmijā. Par to esmu ļoti, ļoti priecīga, jo iznāk daudz strādāt ar mūziku, kas režijā ir ļoti svarīga. Mūzika izkopj ritma sajūtu. Un man ir paveicies, ka esmu visu laiku kontaktā ar jauniem cilvēkiem. Tā nenoliedzami ir enerģijas apmaiņa. Reizēm aizeju uz aktiermeistarības nodarbībām pie studentiem akadēmijā pilnīgi pārgurusi, divos man beidzas mēģinājumi teātrī, un nodarbība akadēmijā ir no diviem līdz sešiem, pēc tam vēl var būt vakara mēģinājums teātrī vai izrāde. Bet tad sāku pamazām strādāt, un atdeve, ko, nostrādājusi trīs četras stundas, saņemu no viņiem, ir tik liela, ka jūtos vēl labāk nekā no rīta, enerģētiski uzlādēta. Kad sāku strādāt kā aktrise teātrī, teicu, ka nekad nebūšu ne režisore, ne pasniedzēja. Tagad esmu gan viens, gan otrs. Savā aktrises/režisores profesijā esmu darījusi ļoti daudz. Vadījusi meistarklases, televīzijā pasniegusi aktiermeistarības nodarbības diktoriem, ar Ditu Rietumu bijām nodibinājušas "Kinoskolu" (no 2009. gada), tā ka ārpus teātra ir izdarīts daudz.

Kā jūs raksturotu savu režijas darba stilu?

Domāju, ka lielu uzmanību pievēršu tieši aktierim. Kad sāku strādāt kā režisore, lasot lugas, uzreiz "ielēcu" lomās no aktiera pozīcijas. Tikai pēc gadiem sāku domāt apgrieztā secībā. Vispirms, vai to var un kā to iespējams inscenēt, tikai tad analizēt tēlus. Bet man vienmēr uzmanības centrā ir cilvēks un, protams, tēma.

Vai aktieriem ar jums ir viegli, vai tomēr kopā arī jāpamokās?

Laikam reizēm esmu nepacietīga, bet tas ir tādēļ, ka nāk no Latvijas Mūzikas akadēmijas. Tur aktiermeistarībai veltīto stundu skaits ir ļoti mazs, jāstrādā ir ļoti ātri. Jādod precīzi norādījumi studentiem. Tas temps man ir raksturīgs, arī strādājot teātrī. Tad es sevi bremzēju, jo ar prātu saprotu, ka visu uzreiz nevar, ka man ir jābūt pacietīgai. Beigās jau viss ir labi.

Ināra Slucka.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Uzziņa

Ināras Sluckas latviešu prozas dramatizējumi Nacionālajā teātrī:

• N. Ikstena / I. Slucka / I. Slucka "Amariļļi" (2007).
• A. Upīts / Ē. Vilsons / I. Slucka "..bagātā kundze.." (2013).
• A. Upīts / I. Ābele / I. Slucka "Sieviete" (2016).
• A. Freimanis / I. Slucka / I. Slucka "Katls" (2019).
• R. Ezera / I. Slucka / I. Slucka "Aka" (2019).
• M. Bērziņš / I. Slucka / I. Slucka "Aizliegtais pianīns" (2022).

("Teātra Vēstnesis", 2022)

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu