29. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Ietekmīgākais vīrs ulmaņlaiku Latvijas ekonomikā

1875. gada 29. aprīlī. Pirms 150 gadiem Madonas apriņķa Liepkalnes pagastā zemnieka ģimenē piedzima politiķis un sabiedriskais darbinieks, baņķieris Andrejs Bērziņš – viena no ietekmīgākajām personībām pagājušā gadsimta 20.–30. gadu Latvijas ekonomiskajā dzīvē, bet Kārļa Ulmaņa varas laikā pēc 1934. gada, jādomā, arī ietekmīgākā.

Zināšanas par ekonomiku un finansēm A. Bērziņš lielākoties apguva pašmācības ceļā, kaut 1909. gadā Berlīnē arī noklausījās lekciju kursu tautsaimniecībā. Līdz Latvijas valstiskumam viņš ieņēma daudzus un dažādus amatus. 1918. gadā bija Liepājas pilsētas galva, tad Tautas padomes loceklis no Radikāldemokrātu partijas, tad Satversmes sapulces deputāts un Latvijas delegācijas vadītājs Latvijas–Lietuvas šķīrējkomisijā, paralēli pildot tirdzniecības un rūpniecības ministra pienākumus. Pēc Latgales atbrīvošanas no lieliniekiem 1920. gadā A. Bērziņu iecēla par Latgales apgabala pārvaldes priekšnieku, "lai gādātu par mieru un kārtību, organizētu pašvaldību darbu un sagatavotu Latgali Satversmes sapulces vēlēšanām".

Pēc 1922. gada A. Bērziņš nedevās dziļāk politikā, bet pievērsās banku jomai, vadot Liepājas bankas valdi un piedaloties vai vadot vēl piecu Liepājas uzņēmumu valdes. Straujš karjeras kāpums sākās pēc K. Ulmaņa apvērsuma. 1935. gada 10. janvārī A. Bērziņu iecēla par Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāju; 12. aprīlī viņu nozīmēja vēl arī par jaundibinātās Latvijas Kredītbankas direktoru. 

A. Bērziņa rokās atradās svarīgākie 30. gadu otrās puses saimnieciskās dzīves ietekmēšanas pavedieni, jo Kredītbanka nodarbojās ar valstiskojamo uzņēmumu pārpirkšanu no privātuzņēmējiem un konsolidēšanu. 

Klāt vēl nāca Valsts saimnieciskās padomes priekšsēdētāja pienākumi, darbs stratēģiski svarīgo akciju sabiedrību "Degviela" un "Superfosfātu fabrika" valdēs un citos uzņēmumos.

A. Bērziņš nebija publiskākā personība, taču vēl lielāks neziņas plīvurs klāj viņa dzīves noslēgumu. Čeka A. Bērziņu apcietināja pašā padomju okupācijas sākumā 1940. gada jūlijā, taču tālākais viņa liktenis precīzi nav zināms. Viņš vienkārši pazuda represiju dzirnavās. Vēsturnieki nav uzgājuši ne A. Bērziņa krimināllietu, nedz deportācijas lietu. Uzskata, ka ietekmīgo un daudz zinošo baņķieri ilgi turēja un pratināja Rīgas Centrālcietumā, tad 1941. gadā izveda uz PSRS iekšieni. Tur tā paša gada beigās viņš miris. Naudas uzkrājumus, ko glabāja "Stockholms Enskilda Bank" Zviedrijā, A. Bērziņš bija paspējis novēlēt Upsālas Universitātei Latvijas vēstures pētījumiem.

"Balss", 1925. gada 29. aprīlī

Incidents uz Martas ielas un Tērbatas ielas stūra izcēlās vakar ap pulksten 9 vakarā starp Latvju nacionālistu kluba (bij. L.N.K.) biedriem un sociāldemokrātu partijas sportistiem (bij. S.S.S.), kuri tur izdalīja 1. maija uzsaukumus. Starp abām grupām izcēlās vārdu maiņa, pēc kuras bij. S.S.S. biedri sāka apmētāt akmeņiem klubistus. Piesteidzies kārtībnieks no Kr. Barona ielas paguva laikus novērst varbūtēju nopietnāku sadursmi, izšaujot gaisā. Klubisti turpat uz vietas uzrādīja kārtībniekam vainīgo no S.S.S. biedriem, kurš pirmais metis ar akmeni. Kopā ar otru piesteigušos kārtībnieku un ar klubistu palīdzību izdevās aizturēt arī pārējos S.S.S. biedrus-uzbrucējus. Kārtībnieku uzaicinājumu sekot uz iecirkni lietas noskaidrošanai abas puses labprātīgi izpildīja. Pie nopratināšanas iecirknī atrada pie viena no S.S.S. biedriem, kas pirmais metis ar akmeni, paslēptu gumijas pipku. Pēc lietas nopratināšanas visus atlaida.