25. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Liepāja ķeizariskās Vācijas rokās

1915. gada 25. aprīlī. Pirms 110 gadiem (8. maijā pēc jaunā stila) Liepāja kļuva par pirmo lielāko pilsētu Latvijas teritorijā, kas Pirmā pasaules kara laikā krita ķeizariskās Vācijas armijas rokās.

Izmantojot Krievijas impērijas armijas vājumu, vadības kļūdas un nemākulību, vācieši aprīļa vidū sāka krieviem negaidītu uzbrukumu no Austrumprūsijas un jau 18. aprīlī atradās Kurzemē. Uzbrukums virzījās uz bijušo Krievijas karaflotes cietoksni Liepāju, kas vāciešiem bija nepieciešama kā osta. Krievijas garnizons bija neliels un karaflote ostu pameta vēl kara sākumā, tāpēc uzbrucēji, kurus no jūras atbalstīja karakuģu artilērija, ilgu pretošanos nesastapa. Vispirms 22. aprīlī krita krievu pozīcijas pie Būtiņģes, nākamajā dienā bija īsas kaujas pie Pērkones un vēl pēc divām visa Liepāja atradās Vācijas karaspēka varā. Gūstā krita ap 1600 krievu karavīru, pārējie paspēja atkāpties. Pilsētā vairākas dienas pirms tam valdīja haoss un panika, jo par stāvokli frontē valdīja neziņa, bet ienākušie bēgļi nevēstīja neko labu. Karostā un pie dzelzceļa tika iznīcināti stratēģiski svarīgo materiālu krājumi; ieeju ostā aizsprostoja, nogremdējot vairākus tvaikoņus un citus kuģus; uzspridzināja tiltus. Rūpnīcu iekārtas tomēr izvest nepaspēja. 

Pirms kara Liepājā dzīvoja 94 tūkstoši iedzīvotāju, bet daļu vācbaltiešu un ebreju kā potenciāli nelojālus no Liepājas un apkaimes deportēja vēl Krievijas varasiestādes; daļa liepājnieku paši devās bēgļu gaitās, 

kad pilsētu sāka biežāk apšaudīt un kļuva skaidrs, ka krievi to neaizstāvēs. Sākoties aprīļa nogales uzbrukumam, bēgļi sturmēja pēdējos vilcienus Aizputes virzienā "burtiski sēdot viens otram klēpī", kā vēlāk atminējās laikabiedri. Izmantot evakuācijai Mažeiķu līniju vairs nevarēja – tur jau bija vācieši. Prom bija arī varasiestādes un policisti, tāpēc par kārtību ielās lūkoja gādāt ap 900 brīvprātīgo miliču inženiera poļa A. Pjasecka vadībā no to aptuveni 43 tūkstošu pilsoņu vidus, kuri bija izlēmuši palikt. Tā kā Liepājas pilsētas galva Teodors Breikšs aizbēga, citus domniekus iepriekš neinformējot, vāciešus pilsētas pilnvarotā statusā nācās sagaidīt advokātam V. Melvilam. Viņš pats bija vācietis un tika izvirzīts kā gados vecākais pilsētas valdes loceklis.

Okupācijas vara sākotnēji izturējās korekti, jo ienācēji uzskatīja Liepāju jeb Libau par vācu pilsētu. Tomēr viens no pirmajiem soļiem bija pusmiljona rubļu lielas kontribūcijas uzlikšana. Lai to segtu, Liepājai nācās ieviest savu "naudu", tas ir, parādzīmes, kas bija apgrozībā līdz 1925. gadam. Vācu kontrolē Liepāja praktiski atradās līdz 1919. gada jūnija beigām, kad pēc Cēsu kaujām Vācijas armijai no Latvijas teritorijas bija jāizvācas.

"Latvijas Vēstnesis", 1925. gada 25. aprīlī

Dzīvs "mironis" kapličā. Dažas dienas atpakaļ Lielās kapsētas sargi ziņojuši policijai, ka kādā kapličā vecā šķirstā guļot dzīvs cilvēks – un tiešām tur arī atrada kādu diezgan kārtīgi un silti ģērbušos sirmgalvi, kas uzdevās par kādu Emīli Segliņu bez dzīvokļa, darba un līdzekļiem, kāpēc dažas naktis viņš gulējis vecā neaizslēgtā kapličā. Kriminālpolicija izzināja, ka tas ir Krievijas pavalstnieks un vairākas reizes sodīts par pretlikumīgu uzturēšanos Latvijā un blandonību. Pēdējo sodu viņš izcietis un izlaists no centrālcietuma 1. aprīlī. Viņu nodeva prefektam un vakar viņu atkal ievietoja centrālcietumā. Pats viņš saka, ka ir latvietis un dzimis Jelgavā, tēvs bijis pasta-telegrāfa ierēdnis. Vēlāk viņu pārvietoja uz Daugavpili un pēc tam uz Oršu Mogiļevas guberņā. Karš izpostīja viņa dzīvi. Krievijas pase atņemta un par Latvijas pasi jāmaksājot 750 rbļ., ko viņš nespējot samaksāt, un par to viņš esot jau 4 reizes sodīts.