16. janvāris vēsturē un senās avīzēs. "Dona Kihota" pirmizdevums

1605. gada 16. janvārī. Pirms 420 gadiem Madridē klajā nāca atvaļināta spāņu karavīra, literāta Migela Servantesa Saavedras (1547–1616) darba "El ingenioso hidalgo Don Quijote de la Mancha" jeb "Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots" jeb vienkārši "Dons Kihots" pirmā grāmata.

Otrā sekoja 1615. gadā. "Donu Kihotu" uzskata par pirmo romānu mūsdienu izpratnē un vienu no ietekmīgākajiem darbiem Rietumu literatūras vēsturē, kas turklāt veicinājis spāņu literārās valodas izkopšanu. Reizē tas ir viens no visu laiku visvairāk tulkotajiem un pārdotajiem romāniem. 

Taču Servantesa sākotnējais nodoms bija izsmiet viduslaiku bruņinieku romānus, kurus 17. gadsimta sākumā jau sāka uzskatīt par naivu un muļķīgu lasāmvielu. 

Tāpēc arī grāmatas varonis, kāds izputējis aristokrāts, pār mēru salasījies viduslaiku bruņinieku romānus, sajūk prātā un sāk jaukt īstenību ar savām ilūzijām un iedomām. Tas rada pamatu komiskām epizodēm, bet neveiksmes gan viņu lāgā neizsit no līdzsvara. Servantess izmantoja bruņinieku romānu kanonus satīrai par cēlo Donu Kihotu, kurš dodas pasaulē, lai savā kleperī, ko uzskata par staltu zirgu Rosinanti, ieroču nesēja, īstenībā vienkārša zemnieka, Sančo Pansas kompānijā cīnītos pret netaisnībām un pūķi, kā arī par iedomātās princeses Tobosas Dulsinejas, īstenībā vienkāršas zemnieku meitenes, sirdi.

Pirmais romāna metiens bija 400 eksemplāru. No tiem vairumu nosūtīja uz Dienvidamerikas spāņu kolonijām, jo izdevēji uzskatīja, ka tur grāmatu izdosies notirgot dārgāk un tā gūs lielāku atzinību. 

Romāns ļoti strauji kļuva populārs arī Spānijā, un jau tā paša gada aprīlī Sančo Pansas un Dona Kihota tēlus izmantoja karnevālā, 

ko rīkoja par godu Spānijas troņmantnieka prinča Filipa piedzimšanas svinībām. Iespējams, Servantesam bija izdevies trāpīt spāņu sabiedrībā augošajā atskārsmē, ka laiki mainās; Spānijas ietekme Eiropā un pasaulē zūd, un arī aristokrātiskā bruņniecība ar tās dzīves uzskatiem un ideāliem pamazām kļūst par arhaiku.

"Dona Kihota" tēli un sižeti ir iedvesmojuši ārkārtīgi daudzus literātus (arī Aleksandra Dimā "Trīs musketieri" tapuši to ietekmē), māksliniekus un mūziķus, bet teiciens "cīņa ar vējdzirnavām" ir gluži vai folklorizējies daudzās tautās. Latviešu valodā darbs pirmo reizi iznāca 1921. gadā žurnālista un literāta Ādolfa Ersa tulkojumā.

"Darba Balss", 1925. gada 16. janvārī

Darba apstākļi Jaungulbenē. Tā kā ziemas ceļa nav un acumirklī par viņu ne runa nevar būt, tad daudzi mūsu pagasta darba ļaudis tagad bez kaut kādas nodarbošanās. Ja būtu ziemas ceļš, tad sāktos plašāki meža darbi, bet tagad nekādu darbu nava. Valdības malku jau agrā rudenī izcirta latgalieši, kuri pēc tam arī staigāja veselām dienām darbu meklēdami. Tomēr pavasarī un vasarā še par darba trūkumu nevar sūdzēties, un domājams, arī nākošu vasaru tas tā būs. 

Īrniekiem un laukstrādniekiem, kuriem nav pastāvīgas dzīves vietas, nākošos Jurģos būs diezgan ko padomāt, kur nomesties, jo viņus nelabprāt grib pieņemt. 

Saimnieki ceļ ierunas pret bērniem, vistām utt., kuras kaitējot saimniecībā, tā ka galu galā arī no nokalpošanas nekāda rēķina neiznākot. Kungiem jau nevar neko padarīt. Sliktā ceļa dēļ svētkos nevarēja aizbraukt pie radiem un paziņām, vienīgi iespējama bija kājām iešana.