Recenzija. Francijas elpa Rīgas Domā un Lielajā ģildē

Gan romantisms un baroks ērģeļu skaņās, gan Debisī mūzika īpašā koncertstāstā. Divi koncerti – viens no tiem ar skatu uz Rīgas Doma ērģeļu krāšņo barokālo prospektu, bet otrs – Lielajā ģildē kā pats pēdējais pirms ilgiem rekonstrukcijas darbiem. Abus šos muzikālos notikumus vieno franču mūzika.

Vispirms – hronoloģisks izvērsums no Nikolā de Griņī 17. gadsimta beigās līdz Gastonam Litēzam 20. gadsimta vidū, pēc tam tikai un vienīgi Klods Debisī. Impresionisma meistars skaņdarbus ērģelēm nav atstājis, un viņa vienlīdz izcilais laikabiedrs Moriss Ravēls arī ne, taču Rīgas Domā vienalga skanēja pārlikums Ravēla vispārzināmajam opusam "Pavana mirušajai infantei". Citkārt – oriģinālopusi, tostarp pāris mazāk zināmas partitūras.

Ilonas Birģeles profesionālā ētika

Uz ērģelnieci Ilonu Birģeli var paļauties. Tas tad arī ir pirmais iemesls, kādēļ viņas soloprogramma 2024. gada 28. jūnijā uzreiz nonāca manu prioritāšu lokā, un kādēļ mūziķes vārds saistīts arī ar citiem šīsvasaras notikumiem – Pētera Vaska mūzikas festivālu Aizputē un koncertciklu "Latvija – ērģeļu zeme" no Liepājas līdz Viļakai. Viņa ir to atskaņotājmākslinieku vidū, kam pirmām kārtām iespējams piemērot apzīmējumu "profesionālā ētika", tādēļ Ilonas Birģeles priekšnesumi parasti izvēršas nopietnās, pārdomātās un stabilās interpretācijās. Cits jautājums, vai šīs interpretācijas arī ir vienlīdz aizraujošas.

Uzreiz jāteic, ka atskaņojums Olivjē Mesiāna partitūrai "Mūžīgās baznīcas parādīšanās" tāds patiešām bija, un lasījums Nikolā de Griņī ciklam "Veni Creator" arī. Pa vidu – Sezāra Franka "Prelūdija, fūga un variācija" si minorā, un šo priekšnesumu kopums tad arī parādīja Ilonas Birģeles spēju pārliecinoši iedzīvināt trīs principiāli atšķirīgus emocionālos modus, stilistiskos raksturlielumus un tembrālās vadlīnijas. Rīgas Doma ērģeles visvairāk pietuvinātas romantisma laikmeta mūzikai, un Sezāra Franka darbā soliste panāca ne tikai skaistu un harmonisku introvertā vēstījuma atveidu, bet arī tematiskā materiāla plūdumu, kas pie monumentālā instrumenta, protams, nebūt nav vienkāršākais uzdevums. Taču tādi paši panākumi tika gūti Nikolā de Griņī triptihā, kur ērģeles ieskanējās barokālās krāsās un kolorītā, priekšnesumam vienlaikus saistot ar iekšēju integritāti un plašiem tembrāliem gleznojumiem. Un kā trešā interpretācijas veiksme – Mesiāna "Mūžīgās baznīcas parādīšanās" ar laikmetīgo tēlu spilgtu atklāsmi un vērienīgām dinamiskām gradācijām.

Turpinājums un skats uz programmas kopainu nedaudz diskutablāks. Pēc iepriekšējo darbu majestātiskuma, statikas un lirisma īstajā vietā bija Gastona Litēza "Prelūdijas un deju fūgas" aktīvais ritējums un kontrastu gamma – varbūt šis veikums arī nav gluži šedevrs, taču pienācīgs atskaņojums dod vēlamo rezultātu. Grūtāk klājās Ravēla "Pavanai", kur ērģeļu reģistru un toņu dažādība nenoslēpa priekšnesuma formas vienotības trūkumu, un tad jau klāt bija koncerta fināls ar jaunu elpu un virtuozitāti. Divi tipiski varianti, kā pabeigt programmu – Šarla Marī Vidora "Tokāta" no Piektās ērģeļsimfonijas vai Luija Vjerna "Vestminsteras zvani" no cikla "Fantāzijskaņdarbi". Šoreiz otrais variants – un abas partitūras kādreiz derētu atskaņot pilnībā, un koncerta hronometrāža katrā ziņā būtu pieļāvusi vai nu mūsdienu franču mūzikas paraugu, vai arī vēl kādu nopietnu baroka partitūru – nu, piemēram, Nikolā Lebega "Magnificat secondi toni", kas pagājušajā gadā Svētā Jāņa baznīcā pārsteidza Jāņa Pēlmaņa priekšnesumā. Nav šaubu, ka arī Ilona Birģele to spētu nospēlēt.

Pārsteidzoši laba debija

Iepriekšējā gadā turpat Svētā Jāņa baznīcā un vēl citās koncertprogrammās pirmoreiz krāšņi parādījās Katrīna Paula Felsberga. Nupat – Brigita Čirkše. Bet tagad – Etīna Emīlija Saulīte, kura 30. jūnijā kopā ar pianistu Daniilu Mickeviču un aktieri Arti Jančevski uzstājās koncertstāstā "Debisī. Ir jāpiedzīvo...". Un atkal – par mākslinieci, kura patlaban vēl tikai mācās vidusskolā, jāraksta piesardzīgāk, novēlot nākotnē vēl izkoptāku zemo reģistru un trāpīgākas soprāna balss virsotnes, taču pirmais iespaids bija pārsteidzoši labs un stabils, solistei uzrunājot ar dziedājuma izteiksmību, emocionālo gradāciju gammu un priekšnesuma šarmu. It īpaši tādēļ, ka Debisī solodziesmas – "Trīs balādes ar Fransuā Vijona dzeju", "Vīzija" vai "Vakarā" – atšķirībā no klavierdarbiem nav gluži standartrepertuārā, klausītājiem un interpretiem tur jāiedziļinās. Šoreiz rezultāts neizpalika, un tas sakāms arī par Daniila Mickeviča smalko un jūtīgo kamermūziķa darbu, kur iepriekš nebijušas atklāsmes bija rodamas arī ainās klavierēm solo – "Ogļu karstuma izgaismoti vakari", lūk, vēl viens Debisī opuss, kas Latvijā laikam gan izskanēja pirmoreiz.

Koncertstāsts "Debisī. Ir jāpiedzīvo..." – tas nozīmē vēstījumu par komponistu, kurš savu radošo mūžu aizvadīja šaubās, iekšējā saspringumā un nebeidzamās diskusijās ar sevi un pasauli, kurš regulāri veica tikpat smagas izvēles personiskajā dzīvē un kurš devās pāri slieksnim, kas šķir romantismu no modernisma. Un šajā gadījumā pat nav tik svarīgi, cik lielā mērā uz skatuves redzamais Kloda Debisī tēls balstīts komponista vēstulēs un citos autentiskos dokumentos un cik lielā mērā tā ir Madaras Rutkēvičas scenārijā izteikta fantāzija – galvenais, ka Arta Jančevska atspoguļotā personība bija mentāli pārliecinoša un, jāteic, arī psiholoģiski visnotaļ atpazīstama. Tikpat labi tas varētu būt arī, piemēram, Andris Dzenītis. Vai Tālivaldis Ķeniņš.

Neatliekami uzdevumi Operai

Noslēgumā jāatgriežas pie iepriekšējām tēzēm. Pirmkārt, Latvijas Nacionālās operas neatliekamo uzdevumu vidū līdzās Albāna Berga "Vocekam", Filipa Glāsa "Ehnatonam" un Jāņa Mediņa diloģijai "Uguns un nakts" būtu Kloda Debisī operas "Peleass un Melizande" iestudējums, kur tad arī varētu izpausties gan Katrīna Paula Felsberga, gan Brigita Čirkše, gan Etīna Emīlija Saulīte. Otrkārt, kā tur palika ar jaunu interpretāciju Artura Maskata "Venēcijas rindām"? Lūk, līdzās soprāna balsij pianista Daniila Mickeviča, vijolnieka Daniila Bulajeva, altistes Santas Lūcijas Circenes un čellistes Magdalēnas Ceples ansamblis varētu būt īstais salikums.