Patriotisms nav tikai par karogu, himnu vai svētku dienām. Tas sākas ģimenē – ar sarunām, ar lepnumu par savu zemi un ar gatavību darīt kaut ko tās labā. Saruna ar Nacionālo Bruņoto spēku Štāba bataljona komandieri, pulkvedi Antoņinu Bļodoni – sievieti, kura savu karjeru militārajā dienestā sāka laikā, kad sievietes armijā bija retums. Ar pulkvedi sarunājas Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
Saruna raidījuma formātā skatāma Latvijas Vecāku organizācijas mājas lapā Vecakuorganizacija.lv un organizācijas sociālo tīklu kanālos.
Inga Akmentiņa-Smildziņa: Novembris ir Latvijas valsts svētku mēnesis. Ko tev nozīmē patriotisms?
Antoņina Bļodone: Daudz un visu. Kad nedēļas sākumā sapulcē ziņoju, ko mana vienība darīs patriotisma mēnesī, komandieris man teica: “Es ceru, ka jūsu patriotisms ir 24/7.” Jā, patriotismam nevajag aprobežoties ar vienu mēnesi, tam ir jābūt kaut kam vairāk un plašāk.
Protams, Latvijā šajā mēnesī mēs vairāk pieminam Neatkarības kaujas un arī valsts proklamēšanu. Tāds ir mūsu mēnesis, kas arī izdaiļo šo novembra pelēko laiku – karogi, svecītes un tautas vienotība. Bet patriotisms nav mēnesis, un tas nav tikai karavīrs. Man šķiet, jebkurš cilvēks, kas dzīvo Latvijā, strādā Latvijā, rada šeit bērnus un veido ģimenes, kas dod savu artavu jebkurā profesijā – tas ir patriots.
Vai var teikt, ka laika gaitā patriotisms vai tā izpausmes mainās? Tagad ir digitālais laikmets, pastāv informatīvs karš. Vai kaut kas mainās šajā jomā – kā būt patriotam?
Mainās tas, kas pastiprina mūsu patriotismu. Tajos brīžos, kad ir ļoti ērti dzīvot neatkarīgā valstī, viss šķiet pašsaprotami. Bet, kad notiek tādas krasākas darbības, kā Krievijas izraisītais karš Ukrainā, mēs atkal aizdomājamies. Mēs aizdomājamies par mūsu neatkarību, un tas mūs saliedē, un ceļ mūsu patriotismu. Mūsu patriotismu varētu mērīt. Tas ir bijis viļņveidīgs un augstāko pīķi sasniedza, kad mēs atguvām savu neatkarību. To mēs redzam pēc tā, cik daudz brīvprātīgo iestājas Zemessardzē, rezerves karavīros, Valsts aizsardzības dienestā (VAD). Brīvprātība parāda šo patriotismu militārajā jomā.
Parunāsim par laikiem, kad pieņēmi lēmumu iet militārajā jomā, uzsākt karjeru. Tajos laikos sievietes armijā bija retums. Pastāsti, kā tu to nolēmi, un ko tas vispār ir prasījis – kļūt par pulkvedi, kāpt pa karjeras kāpnēm jomā, kas tajos laikos sievietei bija netipiska?
Tā bija tāda kā bērna interese. Viss, kas bija saistīts ar militāro, mani ļoti saistīja. Šis “komandas gars”, šī varonības pieskaņa. Bērnības doma – darīt kaut ko ar mērķi aizstāvēt, kādam palīdzēt – tas bija kaut kas tāds, kas ļoti saistīja. Un arī formas tērps. Man likās, ka tas ir visskaistākais apģērbs, jo tas ir tik romantiski, tik skaisti, ka karavīri ir formas tērpos – gan kaujas, gan parādes. Mani tas ļoti aizrāva. Bērnībā tā bija tikai interese, izpratne radās pēc tam.
Es negāju dienēt kopā ar draudzeni; es gāju viena. Tas bija mans ļoti apzināts lēmums un vēlme. Jā, tolaik tādu kā mēs nebija daudz, bet par to nebiju aizdomājusies. Mēs sākām dienestu Ādažos Zemessardzē – bijām tikai divas meitenes. Es vienkārši darīju un gāju, kur sirds sauca, laikam tā jāsaka. Varbūt tie ir skaļi vārdi, bet tā ir mana misija. Es esmu viens laimīgs cilvēks, kas savu misiju no bērnības ir sapratis un kas seko savai misijai. Tas ir tik viegli! Draugu lokā redzu cilvēkus, kam 40 gados ir kaut kādas šaubas, vai ceļš ir pareizais, vai viņi dara to, kas sagādā prieku. Es nekad par savu ceļu neesmu padomājusi, ka varētu būt citādāk. Tieši otrādi – gribas, un ceru, ka pietiks fiziskā un arī garīgā, mentālā spēka turpināt darīt to, ko es daru.
4.4 °C




























































































































































































































