Mārtiņš Šics (74) "Mājas Viesi" lasa jau kopš tā iznākšanas sākuma. "Mani visvairāk saista sarunas ar personībām. Žurnālu pērku kioskā, līdzko ieraugu uz tā vāka man zināmu cilvēku vai arī kāds no draugiem "Facebook" iemetis – klausies, Mārtiņ, par taviem radiniekiem kamaniņu braucējiem atkal uzrakstīts, vai arī – paskaties, kā Zatlers nupat "sadevis"!"
Žurnāls vienmēr tiek ņemts līdzi ceļojumos, tā ir dienišķā lidmašīnas lasāmvielas deva. Viedtālruņi lidojuma laikā tāpat jāizslēdz. Un, otrkārt,
interneta dzīles izmet visvisādas kaitinošas muļķības un propagandu, turpretim pazīstamā žurnālā zini, ka teksti ir redakcionāli pārbaudīti un korekti. Tātad ticami.
Ārsta anesteziologa, reanimatologa, veselības aprūpes un katastrofu medicīnas sistēmas organizatora un savulaik arī politiķa Mārtiņa Šica vārds sabiedrībā labi zināms. Reizēm viņam dēlos "pieraksta" arī slavenos kamaniņu braucējus Andri un Juri Šicus, kas patiesībā ir Mārtiņa brāļa Jāņa Šica dēli. Varbūt mazāk zināms ir fakts, ka Juris ir Mārtiņa krustdēls, kuram krusttēvs savulaik uzdāvināja kamanas, kad abi brāļi, būdami juniori, vēl brauca vieniniekos, un Mārtiņš darīja visu iespējamo un gandrīz neiespējamo, lai glābtu Jura dzīvību pēc pārciestās smagās autoavārijas.
Lai palīdzētu tiem, kam sāp
Vecākiem Rūdolfam un Lilijai Šiciem bija sešas atvases – trīs meitas un trīs dēli, no kuriem viens jaunībā noslīka Alauksta ezerā. Atšķirībā no mammas Mārtiņam pašam bērnu uz pusi mazāk – trīs, bet toties jau četri mazbērni pilnā spektrā no labas maģistrantes līdz četrklasniecei.
Mārtiņa tēvs Rūdolfs Šics ļoti agri puikas sāka ievilkt darbos, nebaidoties, ka kaut kas sanāks greizi vai šķībi. Jau desmit gadu vecumā lika stāties pretī otrā pusē lielajam divroku velkamajam zāģim, mācīja pareizi skaldīt malku un krāmēt grēdās, lai nesagrūst. Abi ar brāli Jāni tēva mājās "Kaupiņos" Krimuldas pagastā jumtiem situši šindeļus un mazais brālis uz jumta naglas pienesis. Tētis mēdzis teikt – puikas, kad ar šo tiksim galā, iesim uz Gauju peldēties. Un tā arī noticis, jo tētis vienmēr vārdu turējis.
Ar mammu Liliju gan bijis mazliet citādi. Pēc viena padarīta darba viņa aši vien atradusi nākamo – bērniņi, vēl jāizdara šis un tad tas, un vēl šis...
Nacionālo garu savās atvasēs ieaudzināja pavisam nemanāmi. Izdzirdot kaut ko par pionieru aktivitātēm, Lilija mēdza izmest – ak, kas tad tur atkal notiek tajā bandīta Oškalna pulciņā...
Tā viņa varēja teikt ar pilnām tiesībām. Kā teicamniece no Lietišķās mākslas vidusskolas 1943. gadā stāvēja goda sardzē dzejnieces Aspazijas bērēs. Kad no Doma baznīcas gāja mājās, kādā atkritumu kastē Rīgas centrā uzsprāga kvēlā komjaunieša Otomāra Oškalna ieliktā bumba, nogalinot nevainīgus cilvēkus.
Mārtiņš Šics pēc astotās klases bija nolēmis iet uz tehnikumu, katrā ziņā mācīties vietā, kur dod stipendiju. Sešu bērnu ģimenē tas bija no svara. Galu galā ārsta profesijas izvēli noteica nelaime ģimenē. Ugunsgrēkā apdega abas māsas un visvairāk mamma Lilija, kura no degošās klētsaugšas iznesa mazās māsas. Mārtiņš vairs neatceras, kurā brīdī, bet atminas, kā mamma toreiz sāpēs kunkstēja – ja kāds varētu palīdzēt... Un dēls aizgāja studēt medicīnu. Lai dzīvē palīdzētu tiem, kam sāp.