"Mājas Viesa" 800. numuru gaidot: Ārsta profesijas izvēli izšķīra nelaime ģimenē

Mārtiņš Šics (74) "Mājas Viesi" lasa jau kopš tā iznākšanas sākuma. "Mani visvairāk saista sarunas ar personībām. Žurnālu pērku kioskā, līdzko ieraugu uz tā vāka man zināmu cilvēku vai arī kāds no draugiem "Facebook" iemetis – klausies, Mārtiņ, par taviem radiniekiem kamaniņu braucējiem atkal uzrakstīts, vai arī – paskaties, kā Zatlers nupat "sadevis"!"

Žurnāls vienmēr tiek ņemts līdzi ceļojumos, tā ir dienišķā lidmašīnas lasāmvielas deva. Viedtālruņi lidojuma laikā tāpat jāizslēdz. Un, otrkārt, 

interneta dzīles izmet visvisādas kaitinošas muļķības un propagandu, turpretim pazīstamā žurnālā zini, ka teksti ir redakcionāli pārbaudīti un korekti. Tātad ticami.

Ārsta anesteziologa, reanimatologa, veselības aprūpes un katastrofu medicīnas sistēmas organizatora un savulaik arī politiķa Mārtiņa Šica vārds sabiedrībā labi zināms. Reizēm viņam dēlos "pieraksta" arī slavenos kamaniņu braucējus Andri un Juri Šicus, kas patiesībā ir Mārtiņa brāļa Jāņa Šica dēli. Varbūt mazāk zināms ir fakts, ka Juris ir Mārtiņa krustdēls, kuram krusttēvs savulaik uzdāvināja kamanas, kad abi brāļi, būdami juniori, vēl brauca vieniniekos, un Mārtiņš darīja visu iespējamo un gandrīz neiespējamo, lai glābtu Jura dzīvību pēc pārciestās smagās autoavārijas.

Lai palīdzētu tiem, kam sāp

Vecākiem Rūdolfam un Lilijai Šiciem bija sešas atvases – trīs meitas un trīs dēli, no kuriem viens jaunībā noslīka Alauksta ezerā. Atšķirībā no mammas Mārtiņam pašam bērnu uz pusi mazāk – trīs, bet toties jau četri mazbērni pilnā spektrā no labas maģistrantes līdz četrklasniecei.

Mārtiņa tēvs Rūdolfs Šics ļoti agri puikas sāka ievilkt darbos, nebaidoties, ka kaut kas sanāks greizi vai šķībi. Jau desmit gadu vecumā lika stāties pretī otrā pusē lielajam divroku velkamajam zāģim, mācīja pareizi skaldīt malku un krāmēt grēdās, lai nesagrūst. Abi ar brāli Jāni tēva mājās "Kaupiņos" Krimuldas pagastā jumtiem situši šindeļus un mazais brālis uz jumta naglas pienesis. Tētis mēdzis teikt – puikas, kad ar šo tiksim galā, iesim uz Gauju peldēties. Un tā arī noticis, jo tētis vienmēr vārdu turējis. 

Ar mammu Liliju gan bijis mazliet citādi. Pēc viena padarīta darba viņa aši vien atradusi nākamo – bērniņi, vēl jāizdara šis un tad tas, un vēl šis... 

Nacionālo garu savās atvasēs ieaudzināja pavisam nemanāmi. Izdzirdot kaut ko par pionieru aktivitātēm, Lilija mēdza izmest – ak, kas tad tur atkal notiek tajā bandīta Oškalna pulciņā... 

Tā viņa varēja teikt ar pilnām tiesībām. Kā teicamniece no Lietišķās mākslas vidusskolas 1943. gadā stāvēja goda sardzē dzejnieces Aspazijas bērēs. Kad no Doma baznīcas gāja mājās, kādā atkritumu kastē Rīgas centrā uzsprāga kvēlā komjaunieša Otomāra Oškalna ieliktā bumba, nogalinot nevainīgus cilvēkus.

Mārtiņš Šics pēc astotās klases bija nolēmis iet uz tehnikumu, katrā ziņā mācīties vietā, kur dod stipendiju. Sešu bērnu ģimenē tas bija no svara. Galu galā ārsta profesijas izvēli noteica nelaime ģimenē. Ugunsgrēkā apdega abas māsas un visvairāk mamma Lilija, kura no degošās klētsaugšas iznesa mazās māsas. Mārtiņš vairs neatceras, kurā brīdī, bet atminas, kā mamma toreiz sāpēs kunkstēja – ja kāds varētu palīdzēt... Un dēls aizgāja studēt medicīnu. Lai dzīvē palīdzētu tiem, kam sāp.

Brāļi Mārtiņš un Jānis Šici cenšas lielīties ar vēderiem uz Šrilankas  ūdenskritumu fona.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Tirgus attiecības medicīnā

Mārtiņa Šica ieskatā šobrīd Latvijā ir labi ārsti, bet tirgus attiecības medicīnā, varbūt vienīgi izņemot stomatoloģiju, tika uzspiestas ļoti neprofesionāli, nesagatavoti un mežonīgi. "Tagad vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas 

kaut kas nav īsti kārtībā, ja uz dažiem pakalpojumu veidiem cilvēkiem jāstāv mežonīgi garās rindās, ja lauku sievai, lai uztaisītu gūžas operāciju, jāpārdod govs."

Cilvēku makus tukšojošs jau gadiem ir daudz kas saistībā ar farmāciju un medicīniskām precēm. Pēc deviņdesmitajiem gadiem parādījās ekskluzīvie pilnvarotie firmu pārstāvji, un zāles Latvijā, retāk visā Baltijā, drīkstēja iepirkt tikai no konkrētas firmas par tās diktētām augstām cenām. Ļoti augstām! "Kad vadīju Katastrofu medicīnas centru un gatavojāmies NATO samita medicīniskajai nodrošināšanai, no amerikāņiem nopirku tādu pašu aparatūru par septiņiem tūkstošiem latu, kas Latvijā maksāja divtik – četrpadsmit tūkstošus. Kāpēc? Jo Latvijas ekskluzīvajam pārstāvim, kas vienīgais "tiesīgs" tirgot šo aparatūru, taču vajag smalku ofisu tumšiem stikliem, sekretāri, katru gadu ziemā braukt slēpot uz kalniem, vasarā kūrortu, ikdienā smalku mersedesu... Un tas viss jāieliek cenā. Vēl nedrīkst aizmirst arī aizkadra klusās vienošanās, korupcijas procentus."

Arī neatliekamā medicīniskās palīdzības vienotā dienesta veidošanā tika pieļautas dažas būtiskas kļūdas, kuras tagad dārgi maksā un vēl gadiem maksās cilvēku dzīvības. "Noteikts, ka pilsētās 75 procentos gadījumu brigādei jāierodas piecpadsmit minūšu laikā, bet laukos – 25 minūšu laikā! Tā ir Latvijas lauku iedzīvotājus diskriminējoša norma! Tiesa, arī Zviedrijā tevi nesasniegs pat divās stundās uz vientuļas salas, taču dzīvot tādā vietā ir cilvēka paša izvēle. Kaut kāds procents var palikt aiz minētā "sieta", bet absolūtam vairākumam ir jāsaņem palīdzība laikus, vai tā būtu pilsēta vai lauki. Šī aplamā valsts legalizētā diskriminācija ir mans sāpju bērns vēl joprojām."

Slimnīcu optimizācija un "izretināšana" ātrās palīdzības ceļā pavadīto laiku līdz ārstam slimnīcā padarījusi būtiski ilgāku nekā tad, kad reforma sākās. Nav iegādāti arī plānotie medicīnas helikopteri, visas, ne tikai ārstu, bet arī ārstu palīgu brigādes izsaukumos turpina braukt ar lielajiem neekonomiskajiem autobusiem kompakto 4x4 mikroautobusu vietā, katrā izsaukuma noformēšanā tiek kavētas dzīvībai dārgās minūtes, izjautājot par notikuma vietu. "Runājam par modernu pasauli, bet jau otro gadu desmitu automātiski netiek parādīta izsaukuma vieta dispečera kartē! Zaudējam Latvijas cilvēkus."

Tikpat nejēdzīga Mārtiņam Šicam šķiet situācija, ka neefektīvi tiek iesaistītas slimnīcas. "Neesmu redzējis, ka slimnīcas ārsti paskrietu pretī ātrās palīdzības mašīnai, kura ar sirēnām ierodas ar ļoti smagu slimnieku. No tā laika, kad strādāju Ministru kabinetā, ļoti daudzās vietās pie slimnieka brauca tikai šoferis un feldšeris – divatā! Tā situācija tāda izveidojās tādēļ, ka galvenajiem ārstiem bija atļauts optimizēt darba samaksas sistēmu un brigādes veidot nevis no trim, bet diviem cilvēkiem, kuriem attiecīgi izmaksāja trijiem paredzēto algu. Kad to mēģināja legalizēt, mēs Katastrofu centrā kategoriski iebildām, pamatojot, kādēļ viens mediķis un šoferis nespēj pilnvērtīgi glābt cilvēku. Nepieļaujami, ja pie stūres par šoferi sēž brigādes feldšeris, jo tad viņš ierodas pie slimnieka tā pārguris, ka reizēm nevar trāpīt vēnā, un pašsaprotami, nelasījis medicīnisko dokumentāciju. Mēs sagatavojām attiecīgu priekšlikumu, ap kuru sākās neiedomājama redakcionāla vārdu spēle! Saskaņojot Ministru kabineta rediģēto tekstu par brigādes sastāvu, kāds aizvietoja vārdus "divas ārstniecības procesu nodrošinošas personas" ar vārdiem "divas ārstniecības personas", kas saskaņā ar Ārstniecības likumu jēdzieniski nav viens un tas pats! Rezultātā nu jau ceturtdaļgadsimtu medicīniskā personāla trūkuma apstākļos katrā brigādē jābūt diviem diplomētiem un sertificētiem mediķiem bez palīga nesēja. Un ceļā dodas resursus šķērdējošs "ārstu palīgu konsilijs"!

Mārtiņa Šica laikā Katastrofu medicīnas centrs bija sagatavojis vēl vienu priekšlikumu. Ja ātrā medicīniskā palīdzība atrodas noteiktā punktā un brigāde pa diennakti bieži vien saņem tikai dažus izsaukumus, tad vajadzētu būt tā, ka jebkurš cilvēks zina – viņš var turp aiziet un, slikti jūtoties, izmērīt kaut vai asinsspiedienu. Bet nē, nedrīkst! Nedrīkst izrakstīt arī regulāri lietojamās zāles...

Izpaustais noslēpums

Pēc lielveikala "Maxima" sagrūšanas Rīgā 2013. gada 21. novembrī tūkstošiem Latvijas cilvēku visā pasaulē stundām un visu nakti bija neziņā par savu tuvinieku likteni, un Mārtiņš Šics nosūtīja tīmekļa vietnes "Nekropole.info" vadībai traģēdijā bojā gājušo cilvēku sarakstu. Šķita, ka sākusies seku apjoma slēpšana, jo tie, kuriem bija jāinformē, klusēja. Pēc tam tika uzsākta dienesta izmeklēšana un uz tās laiku Šics tika atstādināts no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieka amata, kurā viņu atjaunoja pēc daudziem mēnešiem. 

Tajā pašā laikā "Latvijas Vēstnesī" tika publicēti visi naturalizēto personu saraksti, turklāt ar visiem personu kodiem. Ja jau Šics rīkojies nepareizi, tad jau mums jārevidē arī uzraksti uz kapu plāksnītēm ar iegravētiem vārdiem un dzīves gaitu, jāaizliedz nekrologi un bēru paziņojumi? Jo nekas vairāk par veikala sagrūšanā bojāgājušo cilvēku vārdu un uzvārdu "Nekropolei" nebija nodots. Visā pasaulē bojāgājušo un cietušo sarakstus katastrofās, kad nogāzušās lidmašīnas un nogrimuši kuģi, publicē jau pirmajās stundās. Tāpēc ka, kamēr vieniem sēras, ir kas domā par mantu. Tāpēc, jo ātrāk kļūst zināms, ka cilvēks miris, jo mazāk iespēju finansiālām mahinācijām. Ir pieredzēts, ka nedēļas laikā, kamēr par cilvēka aiziešanu nav zināms, pie negodīga notāra ar atpakaļejošiem datumiem jau no mirušiem novēlēti īpašumi, meži, mājas, mašīnas. Tiek iztukšoti mirušu cilvēku bankas konti, jo arī mediķu vidē diemžēl ir savas melnās avis. 

"Bet šī mana līdzcilvēkiem tik nepieciešamā rīcība toreizējā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Ploriņa laikā tika izmantota pret mani (tagad Ploriņš tiek tiesāts). Tika meklēts vienalga kas, ko es kā NMP dienesta vadītāja vietnieks būtu izdarījis aplami. Patiesais iemesls bija tas, ka zināju par negodīgu vadības rīcību, par neadekvāti dārgu naudu no privātām kompānijām izīrētām ātrās palīdzības automašīnām, pierakstījumiem, valstij nozagtu gandrīz miljonu tikai vienā epizodē. Bija graujošs Valsts kontroles ziņojums par naudas izšķērdēšanu ātrās medicīniskās palīdzības dienestā, par ko es biju lietas kursā un neklusēju. Un ja zaglis zina, ka tu skaties viņam uz pirkstiem..."

Lauku idillē Mārtiņa Šica zemē Krimuldā.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Negodīgā vienošanās

Ir vēl viena aplama lieta, kas Mārtiņam Šicam kā ārstam organizatoram šobrīd ļoti, ļoti nepatīk. Satversmes tiesa sašaurināti un nevalstiski ir lēmusi, ka valsts medicīnas iestādes vadītājs, neapmaksājot virsstundas, ārstu drīkst nodarbināt ne vairāk kā uz vienu slodzi. Un sākas līdzekļu taupīšana un mediķu paverdzināšana nekontrolējamā darba režīmā vienlaikus daudzās iestādēs. 

"Kādēļ ārsts bez virsstundu samaksas drīkst būt nodarbināts uz slodzi "Gaiļezerā", uz otro slodzi, piemēram, Ventspilī, un vēl slodzi Stradiņos, nevienā nemaksājot virsstundas, bet tikpat daudz vienā slimnīcā ne? Tā ir kā noziedzīga valsts un slimnīcu vadību vienošanās uz ārstu samaksas un pacientu rēķina. Un šie pārstrādājušies ārsti ir bīstami pacientiem. Ja reiz ārsts par pamatalgu nedrīkst strādāt vairāk par slodzi, tad loģiski būtu, ka nedrīkst, vienalga, vienā, divās vai četrās vietās Latvijā kopā valsts vai privātā slimnīcā. Ja man kā iestādes vadītājam ļautu ārstu nodarbināt ilgāk un virsstundas būtu jāmaksā visiem, ārstam nebūtu jānogurst ceļā no vienas klīnikas uz otru un es varētu nodrošināt gan atpūtas brīžus, gan vēl izdomāt, kā nākt mediķim pretim. Bet pašreizējā situācija ir amorāla, tāpat kā pamatiedzīvotājus diskriminējošā ātrā palīdzība laukos, kur drīkst piebraukt gandrīz divreiz lēnāk! 

Nekas nav briesmīgāks par "pagaidu normatīviem", kā, piemēram, šo, kas "strādā" jau trīsdesmit gadus un dogmatiski tiek izmantots finanšu līdzekļu nepiešķiršanai."

Mārtiņam Šicam daudzas reizes laimējies būt ļoti nozīmīgu notikumu līdzdalībniekam. Viņš bija klāt arī Līgatnes papīrfabrikā, kad tika sasmalcināti savāktie "repsēni" un ieviests lats. Ar smagajām bankas automašīnām veda naudas maisus uz Līgatnes papīrfabriku. Ātrākais griezums bijis simtu astoņdesmit miljoni "repsēnu" 27 sekundēs. Visa līdzšinējā Latvijas nauda, stāvot klāt te vienai, te otrai komisijai, desmit dienu laikā tika iznīcināta. Bijusi dīvaina sajūta, kad tev tik tuvu sejā "elpo" papīra bezvērtība. Bet no cilvēciskā viedokļa ir traki, kad naudas vērtību pēkšņi pazemina divsimt reižu. Tajā bija un pazuda daudzu cilvēku darbs, sviedri, cerības...

Mārtiņš Šics, kā jau minēts, bijis klāt pirmā NATO samita organizēšanā. "Atceros pavisam traku situāciju. Policija jau bija izritinājusi dzelkšņus automašīnu apturēšanai, kad Francijas prezidenta Miterāna ātrās palīdzības pavadošā automašīna izdomāja pabraukt dažus metrus atpakaļ. Un visi četri riteņi pušu! Miterāns tūlīt nāks ārā no sarunu telpas, un es sapratu, kā tas ir, kad septiņās minūtēs saplīsušo auto var aizstāt ar pilnīgi citu automašīnu ar visu to pašu drošības aprīkojumu un ekipāžu, jo Miterānam bija piemeklēts arī franču valodā runājošs dakteris. Ja godīgi, man tās stresa izjūtas pat patīk."

Spilgtā atmiņā arī, kā vēl pirms neatkarības atjaunošanas jaunievēlētais Ventspils vadonis Lembergs uz Ministru padomes sēdi ieradās miliču eskorta pavadībā ar Maskavā iemainītu "Čaiku". Kā toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Bresis "uzsprāga" par šo acīmredzamo netaktisko lecību!

Laimējies būt dažādu valstu pazemes vadības centros un augstos skatu punktos, arī mūsu Brīvības piemineklī un Vanšu tiltā, būt klāt pie Klintona uzrunas Rīgā un vērot Gorbačovu un Jeļcinu Latvijā, un 90. gadu sākumā Gaisa medicīnas kongresā dzirdēt un redzēt pasaules pirmā cilvēka uz Mēness Armstronga runu, bet Katastrofu kongresā pat uzsaukt graķīti toreizējam Krievijas Civilās aizsardzības Ārkārtas situāciju un stihisko nelaimju likvidācijas ministram Sergejam Šoigu. Jā, tam pašam. 

"Toreiz Eiropā mēs apskaudām Krieviju par tās fantastiskajām tehniskajām iespējām katastrofu medicīnā, vēlāk bija kopējas NATO un Krievijas darba grupas. Čekists Putins to ir aizslaucījis mēslainē. Sergejs Šoigu, toreizējais cilvēku glābējs no Krievijas, nu ir kļuvis par nicinātu slepkavu visas pasaules acīs. Baisi."

Smagākais lēmums un desmit tūkstoši izglābto

Ierēdniecība Latvijā, pēc Mārtiņa Šica domām, tika sagrauta divas reizes. Otrā reize bija pēc 2008. gada krīzes. "Piemēram, Katastrofu medicīnas centrā man darbinieku skaits dažās dienās bija jāsamazina par trešo daļu, bet palikušajiem būtiski jāsamazina algas. Tas bija ļoti nežēlīgs valdības un ministrijas uzdevums. Turklāt mūsu komanda bija ļoti spēcīga. Pie mums brauca mācīties pat NATO militāro akadēmiju virsnieki, kam vadījām nodarbības un lasījām lekcijas par civilmilitāro sadarbību medicīnā. Bijām ļoti kompakta struktūra, kuru atpazina un apskauda. Cilvēku atlaišana man bija viens no smagākajiem lēmumiem dzīvē."

Bet lielākais gandarījums par to, ko divdesmit piecos gados paveicis kā ārsts reanimatologs. Mārtiņš Šics ar savām rokām izglābis vairāk nekā desmit tūkstošus cilvēku, taču ārstam jāspēj sadzīvot arī ar situācijām, kad tu palīdzēt nespēj. "Bet man nav pārdzīvojuma, ka kaut viens cilvēks būtu aizgājis manas vainas dēļ. Tā nekad nav noticis." Darbs reanimācijā ir ļoti īpašs. Daudzi te nonāk bez dokumentiem un bezsamaņā. Uz būt vai nebūt robežas. Slimības vēsturē lasāms, piemēram, "vīrietis, apmēram 55 gadus vecs, Nezināms..." Un, kad ārsts viņu izglābj un pēc divām vai trim dienām ierodas uz savu nākamo dežūru, iepriekšējie slimnieki jau pārvesti citās nodaļās. "Visbiežāk es viņus vairs nesatieku. Ne slimnieki zina, kas viņus glāba, ne bieži vien es zinu, ko esmu izglābis."

Nu jau krietns laiks, kopš Mārtiņš Šics ņēmis vērā sava mūžībā aizgājušā profesora un arī laba drauga Georga Andrejeva teikto – reanimatoloģija ir nozare, ko varētu salīdzināt ar ātrvilcienu. Un, ja no tā esi izkāpis, tad atpakaļ vairs nekad netiksi. Ja vien vēlies būt godīgs pret sevi un cilvēkiem, kas nonāk reanimācijas nodaļā.

Ar dzīvesbiedri Olitu Labās cerības ragā, tālākā Āfrikas dienvidu punktā.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Laiks ceļojumiem un draugiem

Tagad, esot brīvam no darba attiecībām, ir laiks satikt draugus, nosvinēt dzimšanas dienas, jubilejas radiem, kad kāds arvien ko sarīko visiem. Ir laiks pabraukāt pa Latvijas koncertzālēm un atklāt, ka brīnišķīgas lietas notiek gan Cēsīs, gan "Gorā" Rēzeknē, gan Liepājas "Lielajā dzintarā".

Viena no Mārtiņa Šica sirdslietām ir ceļojumi. Redzēto zemju skaits jau labu laiku pārsniedzis simtu. Īpaši pēdējos desmit gados viņš ceļā dodas bez telefona. Savu mobilā tālruņa numuru, pie kura, starp citu, tika kā viens no pirmajiem Latvijā, nav mainījis kopš 1991. gada. Joprojām piezvana slimnieki vēl no Viesītes laikiem, kur strādājis jaunībā, kāds dažkārt arī naktī. Bet ceļojumā galvenais ir miers, atslēgšanās no visām ikdienas rūpēm, raizēm, darba un stresa. Cieņā sen vairs nav izviksētās tūristu vietas Eiropā un Skandināvijā, kur viss ir paredzams un sagaidāms. Bet būt Sudānā, Mali vai Kurzemes bijušajās kolonijās Tobago, kur savus ļaudis reiz sūtīja hercogs Jēkabs, ir neatkārtojams piedzīvojums... Nu, Tobago gan nav būts, bet Gambijā un Senegālā gan.

Gaujas krastā mantotā zemes gabalā Krimuldas pagastā, netālu no bijušajām tēva mājām, jau minētajiem "Kaupiņiem", ir jauka pirtiņa, lapenītes, divi dīķi, ap kuriem riņķī skrienot, sanāk savi seši simti metru. 

Bet reizēm nolaižas rokas, cik ļoti jāatbalsta Latvijas zaļā daba. Aļņi un brieži drīkst ar ragiem pavasarī noplēst mizu jau divdesmitgadīgām kļavām, izlaizīt saldo sulu un atstāt koku kalstam. Mežacūkas labi koptu mauriņu reizi trijos četros gados apstrādā tā, ka kartupeļu lauks pēc rakšanas ir gludāks. Aizsargājamie gārņi – gan baltie, gan pelēkie – un vēl arī jūras ērglis – ierodas un izēd dīķī ielaistās jau labi paaugušās zivis. 

Bet, no otras puses, ir taču lieliski iziet savā sētā plikam uz rīta peldi, klausīties putnu dziesmās un sasveicināties ar stārķiem, stirnām vai lapsām. Kāds stūris zemes iznomāts vienam biozemniekam, un tajā nu mainās griķi, zirņi, auzas. Vēl ir pļavas, kur meitenēm un draugiem pīt Jāņu vainagus, saplūkt margrietiņas un citas Jāņu zāles tradicionālai līgošanai pie brāļa Jāņa Šica un viņa dēliem slavenajiem kamaniņu braucējiem Siguldā. "Manās pļavās lasāma gandrīz visa Sarkanā grāmata."

Bet kā ir, kad dzīve zaudējusi intensitāti? "Ir jau mazliet žēl, jo būtu ko teikt, varētu padalīties ar pieredzi, bet nevienam tā īsti neinteresē kļūdas neatkārtot." Taču jaunajiem ārstiem savas prasmes viņš nodod gan, joprojām lasot lekcijas katastrofu medicīnā Stradiņa universitātē.

Abonē šeit. 

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Nedēļas abonements

Fokusā – tas, kas interesē tieši tevi. Izvēlies savus autorus, tēmas vai sadaļas un lasi pēc saviem noteikumiem.

10 raksti tikai par 0,50 €

• Fiksēta cena par noteiktu rakstu skaitu
• Lasi, kad vēlies – bez termiņa stresa
• Iespēja jebkurā brīdī iegādāties papildu rakstus

Izvēlies brīvību lasīt to, kas tev patiešām svarīgs šeit.

Foto: Lasi.lv

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu