"Mājas Viesa" 800 numuru gaidot. Žurnāls — aizraujošs un vienmēr labestīgs

Žurnāla "Mājas Viesis" ilggadējā abonētāja Lauma Upelniece par laikrakstu "Latvijas Avīze" un žurnālu "Mājas Viesis" izsakās mazliet negaidīti: "Jūsu izdevumi nav ļauni." Līdz šim nebiju aizdomājies, ka arī šādi var raksturot presi. Tas ir ļoti augsts vērtējums, tātad esam uzdevumu augstumos, nošķirot labo no ļaunā un iestājoties pret ļauno Krievijas izraisītā briesmīgā kara laikā pret Ukrainu.

Arī pašas Laumas dzimta pārdzīvojusi likteņa triecienus – nacisti nošāvuši vienu vectēvu, otru, Latvijas robežsargu, nogalināja padomju okupācijas armija – tā pati, kas, aizejot no Lilastes, 1994. gada rudenī nodedzināja viņas tēva māju.

Uzņēmība, gribasspēks palīdzējis Laumai izmācīties par civilās aviācijas speciālisti – apmēram 14 gadus bijusi stjuarte un vēl tikpat gadu strādājusi mācību un treniņu centrā, sagatavojot jaunos aviācijas profesionāļus.

Lai uzziņas prieks arī citiem

Lilaste – šis senā zvejnieku ciemata vārds man iegūlis atmiņā no dienesta laika, kad sniegiem klātā laukā cēlām teltis un to apkārtni bērnišķīgi dekorējām ar čiekuriem, aukstos rītos puskaili skrējām uz tuvējo upi, lai tajā, iemērcot skrāpekli un saziepējot vaigus, nodzītu bārdu. Spartiski! Šī apkārtne bija padomju militāristu pārņemta jau kopš četrdesmitajiem gadiem, kad izdzina vietējos iedzīvotājus. Te atradās ne vien tankodroms un tanku remontdarbnīcas, bet arī PSRS armijas raķešu bāze, kas celta naktīs un turēta slepenībā gan no vietējiem iedzīvotājiem, gan pašiem strādniekiem, kurus bieži vien atveda slēgtā transportā un pēc darba arī aizveda līdzīgi, lai neko neredzētu.

Var sacīt, ka Lauma Upelniece ir Lilastes iedzimtā, jo te veidojusies viņas dzimta – vecvectēvam Mārtiņam Priedem, kam bijuši septiņi bērni, piederējis vietējais krogs, to krievu armija septiņdesmitajos gados nojaukusi. Bijis vēl senāks krogs, tā pamati esot rodami zem klejojošās kāpas. 

Lauma, ieaicinādama savā saulainajā divstāvu mājā, mūs cienā ar pašas ceptu plātsmaizi, aromātisku ziedu tēju un stāsta, kas patīk "Mājas Viesī". 

"Žurnālu izlasu no sākuma līdz beigām, novērtēju, ka saturs nav ļauns. Kāds raksts var patikt vai nepatikt, to var pieņemt vai nepieņemt, ir arī raksti, kas mani neinteresē, taču kopumā žurnāla saturs ir interesants un, galvenais – labestīgs. 

Mani interesē Ilzes Pētersones raksti, kā arī Signes Mengotes ceļojuma apraksti, piemēram, pērn, viņas raksta iedvesmota, kopā ar ceļojumu firmu "Impro" Itālijā izceļoju Amalfi piekrasti ar robaino klinšu krastu 55 kilometru garumā. Tagad, pateicoties "Mājas Viesim", esmu iecerējusi pabūt siltās Jonijas jūras ieskautajā un smaržīgām ciprešu un olīvkoku audzēm bagātajā Korfu salā. Pēc izlasīšanas "Mājas Viesi" iedodu kaimiņiem, radiem vai paziņām. Tā žurnāls aizceļo tautās – uz neatgriešanos. Neesmu savtīga, lai uzziņas prieks tiek arī citiem, jo ne visi ierobežotās rocības dēļ spēj abonēt." 

Te nu gribas Laumai piebilst un atgādināt – godātais lasītāj, oktobris ir klāt un sācies abonēšanas laiks, neatlieciet uz pēdējo brīdi!

Akā – mīna...

Lauma īsi pastāsta par savas mājas vēsturi – tā uzbūvēta, pateicoties vecvectēvam Mārtiņam Priedem, trīsdesmito gadu sākumā, bet padomju militāristi to bija nodzīvojuši līdz nepazīšanai. Izlauzta santehnika, tualete, aizmūrētas durvis, vienā telpā bijis pat iekārtots armijas veikals. Pagalmā izrauta dziļurbuma spice un akā ielikta ... mīna! 

"Māju atguvām 1992. gadā, taču te vēl vazājās armijnieki – no militāristu vasarnīcām, kas atradās pie tuvējā ezera, gāja uz pludmali cauri mūsu pagalmam, sperdami ar kāju pa ķirbjiem. Pagrabs bija pilns ar sazagtām vara stieplēm. Uzlaužot aizmūrētās durvis, plakanā pudelē atradām zīmīti, kurā bija rakstīts krieviski: "Šodien mums paziņoja par dembeli, par godu tam aizmūrējām šīs durvis." Tikai 1994. gadā militāristi aizvācās uz Ādažu poligonu, aizvedot visu, ko vien spēja salikt vagonos, pat vecas metāla mucas. Naidā, ka jābrauc prom, pat nodedzināja mūsu senču māju. Atjaunošanu veicām pa daļām."

Lauma Upelniece glabā sava vectēva Kristapa Kriša Upelnieka 1927. gada kāzu foto. Tajā viņš redzams ar sievu Annu, Mārtiņa Priedes meitu. Kristaps Krišs Upelnieks (1891. gada 24. jūnijs – 1944. gada 20. novembris), Latvijas brīvības cīnītājs, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, kapteinis, apbalvots ar Jura krustu un saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju, bijis Kureļa grupas štāba priekšnieks, Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Vectēvs un tēvs – kurelieši

Laumas vectēvs Kristaps Krišs Upelnieks bija kalpa dēls, skolotājs, pēc tam strēlniekos virsnieks, izgājis kājām vai visu Sibīriju, nonācis Šanhajā, pa jūru ar daudziem kuģiem atgriezies Latvijā un brīvprātīgi iestājies Latvijas Bruņoto spēku dienestā. Ieskaitīts 5. Cēsu kājnieku pulkā, piedalījies Latgales atbrīvošanas kaujās, 1921. gadā par nopelniem saņēmis Lāčplēša Kara ordeni. Bijis Liepājas prefekta palīgs, vēlāk pārgājis darbā Valsts kontrolē. 

Kad Latvijā ienākuši krievi, aizgājis pagrīdē, organizējis nacionālo partizānu grupas Skrīveru, Kokneses un Pļaviņu rajonā. Pēc Latvijas Centrālās padomes nodibināšanās 1943. gadā kļuvis par Militārās komisijas faktisko vadītāju, bet vēlāk – par Kureļa grupas štāba priekšnieku, jo ģenerālis Jānis Kurelis bijis Kristapa kara biedrs jau no strēlnieku laikiem. Kureliešos bija iesaistīts arī paša Kristapa Kriša Upelnieka dēls Egīls Vitauts Upelnieks. Tolaik puisim bijuši nepilni 13 gadi, darbojies par štāba ziņnesi līdz 1944. gada 14. novembrim, kad arestēja gan tēvu, gan viņu pašu. 

No Egīla Vitauta atmiņām: "Es nonācu Liepājā, bet ar labu cilvēku palīdzību izdevās izvairīties no izsūtīšanas. Tiku ārā tieši savā dzimšanas dienā – 5. decembrī." Pēcāk Egīls Vitauts Upelnieks savu tēvu vairs nav saticis. Pēdējā pieejamā informācija liecina, ka viņu kopā ar vēl septiņiem Kureļa grupas virsniekiem nacisti nošāvuši 1944. gada 20. novembra naktī Liepājā. Šāda Latvijas brīvības cīnītāja biogrāfija padomju okupācijas laikā bija kā tautas ienaidnieka zīmogs. 

"Uzvārda dēļ mūsu ģimenei nācās bieži mainīt dzīvesvietu, es piedzimu Liepājā, pēcāk dzīvojām Blīdenē, Nīcā, pie Ērgļiem, arī pašos Ērgļos, Suntažos, tad Siguldā, kur mācījos toreizējā Siguldas astoņgadīgajā skolā," atklāj Lauma Upelniece. Viņas vectēvs esot minēts Arvīda Griguļa romānā "Kad lietus un vēji sitas logā". 

"Jau vidusskolā nereti bija aizdomīgi mājieni par manu izcelsmi. Atceros, ka reiz man dīvaini jautāja, kāpēc esmu izvēlējusies mācīties angļu valodu. Vai tad jums ir tante Amerikā? Vēlāk, mācoties Siguldas 1. vidusskolā, bija gadījums, kad, puišiem sakaujoties, viens nejauši ieplēsa otra sarkanajam kaklautam stūri. Par to skolai pat noņēma direktoru, vainīgo nosūtīja uz koloniju Daugavpilī. Taču tik un tā man Sigulda ir viena no mīļākajām pilsētām, mūsu klase vēl tagad satiekas absolventu salidojumos."

Laumas Upelnieces tēva dzejas grāmata, uz tās fotogrāfijā redzams autors Egīls Vitauts Upelnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera kapteiņa Kristapa Kriša Upelnieka dēls, un mazmazdēls Juris.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Tiekšanās pēc augstākās izglītības

Laumas tēvs meitai bieži ieteicis mācīties augstskolā, tikai pašai jāizvēlas specialitāte. "Tolaik mani interesēja farmaceita darbs, patika arī daiļdārzniecība, taču nejaušība lika pievērsties pilnīgi necerētai specialitātei. Reiz tēvs paņēma mani līdzi lidojumā uz Magņitogorsku, iepazinos ar kādu tatārieti, kura strādāja lidostā. Viņa mani tā ieintriģēja par civilo aviāciju, ka pēc vidusskolas devos iesniegt dokumentus iestājeksāmeniem Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā. 

Dokumentu pieņēmēja bija skarba: "Nez, vai tiksiet uzņemta. Sekmes jums ir labas, visā PSRS pieņem tikai 50 studētājus desmit vietās, katrā – piecus. Rīgā ņems trīs puišus un divas meitenes. Uz šīm divām vietām pretendē trīs meitenes, kurām tēvi ir ar augstu militāro pakāpi, kā arī tās, kurām ir zelta medaļa. Varbūt papildus varat atnest kādu dokumentu, kas liecinātu par jūsu īpašo interesi uz aviāciju." Zelta medaļniekiem bija jākārto tikai viens eksāmens, ja to noliek uz pieci, esi uzņemts. Matemātikas eksāmenu nokārtoju labi, otrā dienā, nesot ieteikto papildu dokumentu, no pieņēmējas kabineta pievērtajām durvīm dzirdu kāda izteiktu skaļu pārmetumu: "Kā jūs uzdrošinājāties manai meitai ielikt četrinieku!!!" Gaitenī izsteidzas virsnieks, uzpleču zvaigznītes nepaguvu saskaitīt, taču sarkanos lampasus uz biksēm ievēroju. Pēcāk uzņemto sarakstā pret kādu uzvārdu atzīme 4 nosvītrota, blakus ierakstīts piecinieks ar norādi: "Labotajam ticēt!" 

Protams, neiestājos. Nu man bija jāmeklē darbs. Labi, ka tolaik, 1974. gada oktobrī, atklāja jauno Rīgas lidostu, sāku strādāt Rumbulā par bagāžas pieņēmēju. Lai kļūtu par stjuarti, bija jābūt vismaz 19 gadus vecai, pusgadam darba stāža uz zemes un, protams, labam raksturojumam. Tas viss man nu bija, un sāku stjuartes gaitas, pēcāk iestājos toreizējā Kijivas Civilās aviācijas inženieru institūtā, kur pēc sešu gadu studijām ieguvu specialitāti "inženieris ekonomists". Sigulda un Kijiva ir manas mīļākās pilsētas, joprojām uzturu kontaktus ar Ukrainas draugiem – ir vismaz trīs ukraiņu ģimenes, ar kurām draudzējos."

Šajā Kijivas Civilās aviācijas inženieru institūtā Lauma mācījusies sešus gadus. Fotografēts 2013. gadā.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Atvainojiet, salonā nespēju raudāt...

Ko gan visu savā darbā nav pieredzējusi stjuarte Lauma Upelniece! Viņa nedaudz iegrimst pārdomās un iesāk skumju stāstījumu. "Karagandas lidostā lidmašīnā iekāpj pāris – vīrietis un sieviete, taču viņa gāja lēni, tā kā tipinādama, kājās – čībiņas. Dīvaini, ziemas laikā čībiņās. Joprojām atceros viņas maigo skatienu. Pēc brīža pie mums telpā, kur esam divas stjuartes, ienāk tas vīrietis un sāk skaļi, nevaldāmi raudāt. "Atvainojos, salonā es nespēju raudāt, vedu savu sievu pie mātes nomirt. Viņai ir ļaundabīgais audzējs.""

1986. gada 28. aprīlī Lauma lidoja uz Kijivu ar nosēšanos Minskā. Viņa izpalīdzēja kādai ukraiņu ģimenei, kuras meitiņu operēja Rīgā, bija jāatved bērnam drēbes. "Nosēžamies Minskā, taču neviens tehniskais darbinieks nenāk apkalpot mūsu lidmašīnu... "AN 24" kapteinis tikai īsi izmeta: "Nu ko, lidojam apstaroties? Runā, ka Ukrainā uzsprādzis kāds katls." Ielidojam Kijivā, redzu, ka lidostā stāv helikopters, rindā vīrieši ar mugursomām un kājās garie zvejnieku zābaki. Visi lēnām čāpo uz militāro lidaparātu. Satikusi Kijivas draudzeni, kura strādājusi par medicīnas māsu, uzzinu, ka arī viņa ir neziņā, manāmi satraukta, jo nesaprot, kāpēc piepeši liek dzert jodu un vīnu "Kagors", kuru vairs veikalos nevar dabūt. Tikai pēc vairākām dienām uzzinājām, ka jau 26. aprīlī plkst. 1:23:45 notikusi kodolkatastrofa Čornobiļas atomelektrostacijas ceturtajā blokā. Esot pat notikusi 1. maija demonstrācija, nedomājot par iedzīvotāju drošību."

No stjuartes sadzīves

Daudziem ir priekšstats, ka strādāt par stjuarti ir tīrā bauda, iespēja redzēt pasauli, labi pelnīt. Daļa taisnības tajā ir, taču jebkurā darbā maizītei ir arī sava garoziņa. Kāds toreiz bija atalgojums? "Ierasti pamatalga bija 90 rubļi, taču tās lielums bija atkarīgs no kategorijas (1., 2. , 3.), visaugstākā bija 1. kategorija. Bija arī piemaksa par lidojuma stundām. Jo tālāk lidoja, jo lielāka piemaksa. Katrā ziņā nopelnījām labi. Apskatīt pilsētas varēja, īpaši, ja bija garie reisi, piemēram, Vidusāzija, Aizbaikāls, tad brīvas deva pat divas dienas. Divreiz gadā ar civilo aviāciju pārvietoja arī karavīrus – viņus veda uz Poliju, Vāciju. Tad nu gan neko citu neredzēsi. Ar viesnīcām bija bēda, ja reiss aizkavējās, varēji palikt bez naktsmājām. Nereti viesnīcas istabiņā bijām pat pa desmit, divpadsmit sievietēm, lai izmazgātu matus, vajadzēja ūdeni uzsildīt burkā ar spirāli. Baku bija problēmas ar šķīstošās kafijas (deficīts!), kā arī tējas pagatavošanu, jo bieži ūdenim pa virsu peldēja naftas plēvīte...

Atceros, ka reiz, ierodoties naktī, steidzīgi likos gulēt un kaut kā dīvaini sasvēros un noslīdēju pie aukstas sienas. Tikai no rīta ievēroju, ka esmu gulējusi uz matrača, kas novietots uz pusķieģeļiem"

Kā Lauma vērtē mūsu nacionālās aviokompānijas "Air Baltic" "laulības" ar Vācijas nacionālo aviokompāniju "Lufthansa"? "Šajā jautājumā esmu piesardzīga, uztrauc, ka šis darījums notika, laikus neinformējot sabiedrību, turklāt steidzīgi. Lai nu nesanāk kā ar Ungārijas nacionālo aviosabiedrību "Malev", kura gandrīz pēc nepārtrauktas 66 gadu darbības bija spiesta to pārtraukt."

Abonē šeit.