7.1 °C
Žurnāls "Mājas Viesis" ir krietns, uzticams, saturā bagāts un vienmēr mūsdienīgs izdevums – tas iznāk jau 26 gadus un šogad 22. novembrī tiks izdots jau 800. "Mājas Viesa" numurs. Ceļā uz šo nozīmīgo notikumu turpmāk astoņos žurnāla numuros tiksimies ar kādu no mūsu lasītājiem – simboliski katram "Mājas Viesa" numuru simtam pa vienam – un uzzināsim viņa saistošo likteņstāstu, pieredzi un dzīves gudrību, skatu uz mūsdienu notikumiem un problēmām. Pateicamies visiem, kas bijuši, ir un būs kopā ar "Mājas Viesi"!
Marija Orupe (92) žurnālu "Mājas Viesis" un arī laikrakstu "Latvijas Avīze" lasa jau no izdošanas sākuma. Atmiņa gan vairs neesot tik spoža kā agrāk, tomēr abi šie uzticamie domubiedri Marijai bijuši un palikuši tuvi jau kopš laika, kad viņa strādājusi par direktora vietnieci mācību darbā Malnavas sovhoztehnikumā, un pēcāk, kad, jau būdama pensijā, desmit gadus vadījusi šīs mācību iestādes muzeju, kā arī tagad, dzīvojot pie meitas Rīgā.
"Lai gan pērn man jau ritēja 91. mūža gads, tomēr draugiem, paziņām smejot saku – metiet to ciparu otrādi, un tad sanāks 19! Vai tad skaitļiem var ticēt – grozi tos, kā vēlies, galvenais, kā pats jūties, cik lielas ir alkas pēc dzīvesprieka un ticība visam labajam, īpaši tad, kad līdzās paši uzticamākie, mani mīļie tuvinieki: divas meitas, astoņi mazbērni un četri mazmazbērni," gandarīti teic Marija Orupe.
Vecumdienas nemēdz būt košumdārzs, taču Marijā ir tik daudz mundruma, dzirdu viņas spraigo, izkopto valodu – strādājusi taču arī par pedagoģi. Visa Marijas dzīve apliecina, cik tomēr svarīgi pieņemt domu, ka laiks ir relatīvs – būtiskāk ir pievienot gadus dzīvei, nevis dzīvi gadiem. Tas nozīmē arī savā mūža sidrabainākajā gadalaikā spēt priecāties par katru dienu, baudīt labsajūtu, kur vien tas iespējams, – arī dzīvoklī, ja veselības dēļ tikšana ārā ir ierobežota. Marija Orupe no Malnavas uz Rīgu esot atvesta bezsamaņā – pēc kritiena. Līdzīga nelaime notikusi arī pēckovida laikā. Pateicoties abu meitu – Ineses, kas ir agronome, un Anitas, kas ir ārste, – rūpēm, Marijas veselība ir uzlabojusies, aizpērn kuplā radu pulkā nosvinējusi savu deviņdesmito dzimšanas dienu.
Dzīves eliksīrs
Jautāta, vai pietiek spēka un acu gaismas lasīt gan "Latvijas Avīzi", gan žurnālu "Mājas Viesis", Marijas balsī sadzirdu enerģisku noti:
"Man abi šie izdevumi patīk, jo tajos augstu vērtēts lauku cilvēks, viņa vide, kurā esmu uzaugusi arī es. Atklātas viņa dzīves gaitas un pieredze.
Īpaši interesants ir "Mājas Viesis", kurā ir plašas intervijas ar sabiedrībā zināmām personībām, saistoši dzīvesstāsti, viedokļi un raksti par aktuālo. Ieinteresē arī ceļojuma apraksti – nesen ar lielu interesi lasīju par trīs vīriem, kas baudīja atvaļinājumu trīs Vidusāzijas valstīs. Žurnālu izlasu no sākuma līdz beigām, kur jautras anekdotes un krustvārdu mīklas. Tās gan nerisinu, taču anekdotes un modes stila sleju "Pamanīts!" pārlasu pat vairākas reizes, apbrīnojot, cik mums ir koša sabiedrība, cik radoši un drosmīgi daudzi izpauž savu apģērba stilu. Bet anekdotes uzlabo omu – ja jau tu spēj pasmaidīt pats par sevi, tad ar tevi viss ir kārtībā. Arī mans tētis Jāzeps, kaut arī bija raksturā stingrs, noteikts, mēdza pajokot, dažreiz mammai jautājot – vai tad esi tik daudz sagrēkojusi, ka nu jāiet uz baznīcu izsūdzēt grēkus?"
Reizēm savu veselības stāvokli pilnībā kontrolēt nespējam, taču ar pozitīvu dzīvesveidu un attieksmi varam sev palīdzēt ļoti daudz. Kad jautāju, kas Mariju uztur tik možu, viņa atbild:
"Kustība, fiziskais darbs – jau no bērna kājas, kā arī prāta nodarbe, piemēram, lasīšana, man sagādā gandarījumu – uzzinu jaunumus, uzturu emocijas, neatstāju novārtā spēju analizēt.
"Latvijas Avīzē" īpaši priecājos par humorīgajiem Egila Līcīša feļetoniem, noteikti izlasu arī lasītāju viedokļus. Protams, interesē arī politika. Skolas gados mamma deva dziju un lika man adīt zeķes, vismaz piecus pārus mācību gadā, tagad gan to vairs nespētu."
Marija rāda man savas raupjās, sastrādātās rokas, kas ir darbīga cilvēka vizītkarte. "Kad 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju manas mammas Juzefas brāli Pēteri Patmalnieku ar ģimeni, viņiem visiem pieciem adīju garās vilnas zeķes. Lai arī man tagad ikdienā līdzās ir jaunākā meita Anita, tomēr nereti tīk piezvanīt draudzenēm, viena no viņām ir bijusī kursa biedrene Zigrīda Krieviņa, tagad Čudare, ar kuru studējām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kad tā vēl atradās Rīgā, Ausekļa ielā."
