16 °C
Laiki mainās, pasaule mainās, tomēr ir vērtības, kas paliek uzticīgas tradīcijai. Tā aizpagājušajā nedēļas nogalē Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 54. reizi norisinājās tradicionālais lielais Tautas lietišķās mākslas darinājumu Gadatirgus.
Tā kā ir sanācis apmeklēt lielāko daļu gadatirgu, sākot jau ar pašu pirmo, laika gaitā pamanāma akcentu nobīde. Tomēr Gadatirgus, manuprāt, joprojām ir otrs nozīmīgākais tradicionālās kultūras uzturēšanas pasākums aiz Dziesmu svētkiem. Citiem pat pirmais...Gadatirgus ir vienreizēja iespēja lielai Latvijas amatnieku saimei reizi gadā satikties, aprunāties gan ar pircējiem, gan savā starpā. Tā ir unikāla reize un unikāla vieta. Vairums amatnieku vēlas tajā piedalīties, tas ir prestiži. Ar dažiem klientu noslogotiem amatniekiem izdevās aprunāties arī šo rindu autoram.
"Kārtīga lieta nāk kopā ar sirdi," uzsver koktēlnieks Jānis Ziemelis. "Arī tādu vienkāršu koka trauciņu var virpot dažādi. Vienam atstāt bērza mizu, citam oša virsmas grauzumiņus, kas izskatās kā ornaments."
Jauno meklē senās rotās
Viens no rotkaļu sektora jaunumiem šajā Gadatirgū bija "Rūnu rotas" veidotā josta ar misiņa apkalumiem. Šāda tipa jostas plaši nēsāja Ziemeļeiropā ap 11.–12. gs. turīgie iedzīvotāju slāņi. Ar pāris centimetru plato jostu apjoza garu kreklu vai kamzoli. Pie tās stiprināja nazi, naudas zuteni un citas sadzīvē noderīgas lietas. Jostas gatavoja smalki amatnieki, ar tām tirgojās, un tās pat kļuva par sirotāju laupījumu. Pikantas leģendas stāsta, ka modē bijušas garas (tātad dārgas!) jostas – jo garāks bijis atlocītais jostas gals, jo "brašāks" skaitījās puisis. Šāda tipa smalkākas jostas izmantoja arī sievietes, nēsājot pie tām saimnieces godam pienācīgus atribūtus, piemēram, mazo nazīti, klēts atslēgas utt. Mūsdienās jostas pieprasa vēsturisko cīņu rekonstruētāji, kā arī etnogrāfiskā dizaina cienītāji. Uz lina vai cita dabiska materiāla tās izskatās lieliski. "Katru reizi Gadatirgū gribas parādīt ko jaunu," stāsta rotkale Zanda Purmale no "Rūnu rotām".
Jādod otrā iespēja
Otrā iespēja ir tautās iegājis aicinājums izmantot savu laiku nokalpojušas lietas atkārtoti vai, īsi sakot, dot lietām otro dzīvi. Vispār tas nav nekas jauns. Tieši otrādi, mūžseni vecs. Tā darīja mūsu senču senči. Tā beidzot darām arī mēs. Staigājot garās pastaigās pa jūrmalu, krastā var atrast īpašus akmentiņus, aļņa zobus, putna knābi vai citus "izlietotus" dabas elementus. It īpaši paveicies priekšmetiem, ja tie ir nonākuši mākslinieka Jāņa Čakstiņa rokās. Viņam pa reizei patīk pievērsties neierastām tēmām un neierastām rotu formām. Šos atradumus meistars iemanās izmantot brīvā stilā veidotās sudraba rotās, kas pēc būtības ir mazi tēlniecības darbi. Katrā reizē savu vārdu saka arī nejaušība: kā sudrabs karstuma ietekmē ir savādāk savilcies, citādi noreaģējusi skābe.
"Man labu stimulu darbam deva mācīšanās progresīvajā Tallinas mākslas institūtā. Līdzīgas iestādes bija tikai Tbilisi un Maskavā. Kad beidzu institūtu 1981. gadā, cik zinu, biju pirmais, kura diplomdarbā rotas atļāva demonstrēt īstai modelei... Man patīk neparastas idejas, man patīk, ja sudrabs ir viegli matēts, nevis spīdīgs kā bleķis. Esmu pat izgudrojis savu, īpašu tehnoloģiju, kā šo smalko matējumu panākt," stāsta meistars.
Rada "svārku somu"
Savu sezonas jaunumu demonstrēja arī dizainere Sandra Valaine no "Sanpo". Tā bija vasarai un pludmalei īpaši piemērota cakaina linu soma, kas attāli atgādināja balerīnas svārciņus. "Domāju, lins ir latviešu tautas mentalitātei tuvs materiāls – skaists, pieticīgs un izturīgs. Iedvesmojoties no etnogrāfiskām sadzīves lietām – izšūtiem un tamborētiem galdautiem, spilvendrānām un priekšautiem –, pati sāku izšūt lina audumu jauniem rakstiem." Tas ir patstāvīgs radīšanas process – savā ziņā meditatīvs un jaunu atklāsmju bagāts. Pakāpeniski izkopu tehnoloģijas, kā vēsturisko tekstilmateriālu izmantot atbilstoši laikmeta dizaina prasībām, pārvēršot tos moderni sievišķīgos tērpos vai sadzīves priekšmetos.
Aitu vēlas atstāt dzīvu
Kā uztaisīt aitādas apkakli, lai aita paliktu dzīva? Šo grūto jautājumu veiksmīgi risina Inga Dzintare no SIA "Latporto". Kārtīga dekoratīva aitāda, izrādās, reizē var būt dabiska un mākslīga. Dabiska tāpēc, ka sastāv tikai no dabiskas vilnas. Mākslīga tāpēc, ka tā nav āda. Šo brīnumu iegūst ar slapjās filcēšanas palīdzību. Tīru, nemazgātu vilnu ar dabiski čirkainu 15–18 cm garu šķiedru veļ ar slapjās filcēšanas metodi. Apstrādes laikā vilnas apakšējā daļa saveļas, augšējā daļā atstājot apmēram 10 cm garas šķiedras, kas sacirtojas. Šāda izgatavojuma izstrādāšanai nepieciešama speciāla vilna, ko iepērk ārzemēs.
"Lai veltu rotaļīgas cepures ar dabas motīviem, gan noder arī vietējā vilna no "KlipannSaules". Dažs ar tādu ietu uz karnevālu, cits izmanto ikdienā," novērojusi Inga Dzintare.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
