Faktiski tieši tādā nolūkā un tieši par to jau arī risinās visas šīs modernās mūsdienu kaujas – par cilvēku prātiem un sirdīm.

Vēl gluži nesen, ezoteriskajā līmenī runājot par sagaidāmo Ūdensvīra ēras atnākšanu, to pamatā pasniedza gluži kā nezin kādu Svēto Grālu, kas allaž zaigo gaišā cerību un jaunu zināšanu izgaismojumā, sola apvienot visas cilvēcei svarīgās enerģijas, nest mieru un saticību...

Taču gadu gaitā šīs un visas līdzīgās ilūzijas pamazām noplaka, to kļuva aizvien mazāk. Par tādu kā vispārējas rokās sadošanās ēru izsludinātais atnācējs realitātē izrādījās tā pati labi zināmā kapitālistiskās alkatības un liekulības forma, tikai tagad saldi un prasmīgi izmelotā globalizācijas izpausmē. It kā piesolītā cilvēces apvienošana realitātē sāka izpausties tajos pašos jau labi zināmajos šķērmajos lozungos par seksuālo visatļautību un tās kroplīgo formu pasludināšanu par “normu”, saukļos par visu iespējamo robežu nojaukšanu, jebkādu nacionālisma izpausmju izskaušanu, par visa vecā pilnīgu noliegšanu un likvidēšanu un citiem makaroniem, kas tagad sakarināti pašam Ūdensvīram un arī tā sekotājiem uz ausīm.

Tostarp ikviens cilvēks, pilnībā iztiekot bez profesionālajiem smadzeņu skalotājiem tālrādes ekrānos un slepenajiem saimniekiem piederošajos pārējos plašsaziņas līdzekļos, tikai vērīgi palūkojoties laukā pa sava mitekļa logu, acumirklī skaidri redz, ka burtiski dažu aizvadīto gadu laikā no gaišās nākotnes cerībām pāri vairs nav palicis itin nekas. Izrādās, arī piesolītajā un it kā jau sagaidītajā vispārējā miera un saticības ērā cilvēce tomēr nav spējīga dzīvot ne mierīgi, ne saticīgi, tā nevar iztikt bez dīžāšanās, plātīšanās un karošanas, bez regulāras iegremdēšanās savas dvēseles vistumšākajos stāvokļos – visviet joprojām valda ienaids, rasisms, agresija, perversija, bailes, skaudība un alkatība...