Jau kopš seniem laikiem visi ar neapbruņotu aci debesjumā saskatāmie kosmiskie objekti – zvaigznes, planētas, zvaigznāji, miglāji un tamlīdzīgi – nodēvēti galvenokārt atbilstoši cilvēku nacionālajiem un kultūras priekšstatiem. Eiropieši planētām un to pavadoņiem piešķīra pamatā grieķu un romiešu mitoloģijas personāžu vārdus, savukārt zvaigznājus nodēvēja atbilstoši to šķietamajai formai, un tā tas iegājies arī visā pārējā pasaulē.

Lai gan arī mūsdienās tomēr nepieciešams ārkārtīgi sasprindzināt iztēli, lai kaut vai, piemēram, Lielajā Lācī saskatītu kaut ko puslīdz līdzīgu lācim. Tostarp mūsdienās ar šiem nosaukumiem, izrādās, vispār viss ir ļoti vienkārši...

Imperatores piemērs

Kopš laika, kad ierobežotajai cilvēka redzei, kas naksnīgajās debesīs spēj saskatīt ne vairāk par “nožēlojamiem” aptuveni trim tūkstošiem kosmisko objektu, palīgos nācis teleskops, antīko dievu, supervaroņu un citu vairāk vai mazāk ievērojamu mitoloģisko personāžu vārdu krājums strauji izsīcis. Jo sevišķi šī problēma saasinājās līdz ar tā dēvēto mazo planētu atklāšanas ēru, gluži konkrēti saistībā tieši ar asteroīdiem, kuru daudzums Saules sistēmā esot mērāms vairākos desmitos tūkstošu. To saimē tādus īstus personiskos vārdus izpelnījušies tikai vislielākie un “nopelniem bagātākie”, turklāt tie ir vēl joprojām ar antīko pasauli saistīti vārdi – Cerera, Jūnona, Hīrons un tamlīdzīgi. Savukārt visus pārējos asteroīdus kopš laika apzīmē vienkārši ar dažādiem astronomiskajiem simboliem, kurus pamatā veido cipari un burti.