Ja kaut ko gana daudz atkārtosim, mūsu pašu smadzenes domās, ka tā ir īstenība.

Nereti savā astropsiholoģes privātpraksē saskaros ar jautājumiem – paskatieties, vai mani nav nobūruši? Man ir aizdomas, ka vīramāte, kaimiņiene vai tamlīdzīgi ir būrušās uz mani… Es redzēju viņu ar kādu aizdomīgu uzlējumu… Paskatīsimies, kas var slēpties aiz šāda satraukuma.

Galvenās likumsakarības, kuras es mēdzu novērot šādu bažīgu jautājumu uzdevējos, ir:

  • Skaidri jūtama upura loma. Tās pirmā pazīme ir, ka atbildību par viņu dzīvi un dzīves kvalitāti nes jebkurš cits, tikai ne viņi paši. Bieži to pavada žēlošanās, vainīgā meklēšana un smalks, parasti arī garš savu nelaimju apraksts, liekot lielu akcentu uz to, ko kāds ir teicis, darījis, kā izturējies u.tml.
  • Cilvēks ir nelaimīgs, bet vienlaikus pats nav īsti gatavs savu nelaimīgumu mainīt. Uz ieteikumiem parasti reaģē ar garu paskaidrojumu, kāpēc nedarīt vai kāpēc tas nestrādās. Koncentrējas uz bezizeju.
  • Tiek meklēti brīnumlīdzekļi pret visām problēmām un kaitēm, nevis saskatīta iespēja pašam kaut ko darīt lietas labā.
  • Lai arī cik dīvaini tas šķistu, ja uzmanīgāk pavēro, var redzēt sava veida tīksmināšanos par savu “īpašo” stāvokli vai situāciju. Tas var izpausties mikrokustībās, smaidā, kad stāsta par savām nelaimēm, arī aizrautībā, ar kuru tiek aprakstīta situācija, kurā kāds it kā ir mēģinājis uz viņu iedarboties.