Stenforda universitātes biologs Entonijs Barnoskis, kura darbs pamatā saistīts ar izrakteņu atlieku izmantošanu laika gaitā notiekošo ekosistēmu izmaiņu kartēšanā, plašsaziņas līdzekļiem paudis, ka savos pētījumos konstatējis: mūsdienās izmiršanas ātrums vismaz simts reižu pārsniedz to ātrumu, kas parasti novērojams visu četru dzīvības pastāvēšanas uz Zemes miljardu gadu laikā.

Barnoskis paudis, ka tik strauja populācijas mazināšanās nozīmē: patlaban Zeme piedzīvo vissliktāko masu izmiršanas epizodi kopš dinozauru laikiem. Un, lai arī Zeme vairākkārt pēc dažādām masu izmiršanām spējusi atjaunoties, pārliecinoši lielākā daļa no tajā laikā eksistējušajiem dzīvajiem organismiem vēlāk nav saglabājusies. Un tiem diemžēl pilnā mērā var pievienoties arī cilvēki vai vismaz mūsu tehnoloģiskās civilizācijas atribūti.

Savukārt Barnoska kolēģis Pols Erlihs izteicies ne mazāk skarbi, atklājot, ka gan viņš pats, gan vairākums viņa kolēģu esot nesatricināmi pārliecināti, ka tai cilvēcei, kādu mēs to pazīstam, viss ir faktiski beidzies, jo daži nākamie gadu desmiti kļūšot par pierastās cilvēku civilizācijas galu. Šī drūmā realitāte nozīmējot to, ka pat tad, ja cilvēkiem jebkādā izpausmē tomēr izdosies izdzīvot, tās vērienīgās masveida izmiršanas sekas, kas ietver apdzīvotības vides sagraušanu, dabiskās barības ķēdes pārraušanu, augsnes neauglību un vēl daudz ko tamlīdzīgu, novedīs pie mūsdienu cilvēku sabiedrības totāla kraha. Barnoskis piebildis: “Es pat teiktu tā: pārāk daudz kas runā par to, ka mēs nogalinām planētu, taču tieši ar planētu viss būs kārtībā. Tas, ko mēs darām, ir mūsu dzīvesveida nogalināšana...”