Augu vākšana pēdējā laikā sāk kļūt par modes lietu vai piespiedu nepieciešamību, jo dažādu labāk vārdā neminamu apstākļu dēļ cilvēki nesaņem palīdzību no oficiālās medicīnas. Un tā nu vēlamies vai esam spiesti atgriezties pie dabas. Un daudzi attopas iesācēju lomā…

Vispār jau nav nekāds kauns būt iesācējam. Jo vairāk mācies, jo vairāk atrodi vēl nezināmo, vēl kaut ko, ko vajadzētu apgūt un izpētīt. Svarīgi neiesīkstēt vienā viedoklī vai tradīcijā, bet meklēt tam klāt vēl un vēl zināšanas. Svarīgi nekļūt augstprātīgam par savām zināšanām. Ir jānovērtē tas, ko zini, kādu darbu esi ieguldījis zināšanās. Bet pat tad, ja esi medicīnas un botānikas zinātņu doktors, pat tad, ja māci citus, vienmēr būs tūkstošiem lietu, ko tu nezini.

Skaistā ilūzija

Es te tāda skaista, gandrīz ēteriska būtne, vējā plīvojošiem matiem, pītu groziņu rokā, skaistā lina kleitā ziedošā pļavā lasu puķītes. Ja gribi – sarīko sev tādu fotosesiju. Faktiski šad tad ir, kad tā sanāk uz pusstundiņu ieskriet zināmā vietā un salasīt. Bet lielākoties sanāks nostaigāt daudzas stundas un lielus gabalus dažādā apvidū. Karstumā, jo būs jāpaspēj kaut ko ievākt, kamēr tas zied un nelīst lietus. Kaut kas aug te, kaut kas tur, kaut kas jāsameklē. Staigāsi pa zāļainām pļavām, mežiem, purviem, upmalām. Izsutusi, sasvīdusi, gumijniekos, dunduru un odu noēsta, saskrāpētām rokām un zāļu “manikīru” panadzēs. Pītais groziņš savu pozīciju saglabā, nekas labāks izgudrots nav. Bet ekipējumu papildina šķēres, duncītis, auduma un plastmasas maisiņi, trauciņi, kāda aukliņa, ja iesi saknēs – arī lāpstiņa. Un tas viss sver kaut ko.