Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā esmu laiku pa laikam domājusi, ko darītu stundā X. Sākumā ar lielu satraukumu, īpaši pēc tam, kad izlasīju Aizsardzības ministrijas sākotnējos ieteikumus par 72 stundu somu. Pamazām samierinoties ar to, ka pasaule nav paredzama un pakļaujama manām vēlmēm. Tas ir prasījis, jāatzīst, diezgan daudz nervu, savas iepriekšējās pieredzes pārvērtēšanas, plašus meklējumus internetā, bet esmu sev izvirzījusi dažas vadlīnijas. Priecāšos, ja kaut kas no tā noderēs vēl kādam.

Neizlikšos par izdzīvošanas speciālisti, jo tāda neesmu – ar diviem kociņiem noteikti drīzāk pirkstus jēlus noberztu nekā ugunskuru iekurtu. Taču vecumā starp 27 un 37 gadiem esmu daudz laika pavadījusi savvaļā, teltī, uz riteņa, ar mugursomu plecos – no tik pieticīga izaicinājuma kā brauciens pa (tobrīd vēl Ukrainas pārvaldīto) Krimu līdz samērā ekstrēmam desmit dienu ilgam velobraucienam ar 23 kilogramu smagu mugursomu plecos, klejojumiem divatā pa Ēģipti, tostarp ar riteņiem, vairākām pašu organizētām nometnēm augstkalnos un izgājieniem divatā vairākos tuksnešos. Klāt vēl viens ceļojums uz un pa Indijas dienviddaļu ar tobrīd divarpus gadus veco meitu. Šāda veida ceļojumiem ir zināma līdzība ar ārkārtas situācijām – tajos parasti notiek neplānoti pavērsieni, kas laiku pa laikam, īpaši kalnos un tuksnešos, var apdraudēt dzīvību, un tie arī diezgan labi pārbauda gan izturības robežas, gan spēju reaģēt un sadarboties.