Kodolkara drauds līdz mūža beigām pamatīgi biedēja fiziķi Openheimeru.
Par to, ka praktiski visi zinātnieki vēlas veikt diženus atklājumus nolūkā pakalpot cilvēcei, lieku šaubu nav, jo cilvēkam ir raksturīgi sapņot par to, ka viņa veikums dos nenovērtējamu labumu citiem cilvēkiem, ka spēs šo pasauli padarīt labāku. Tomēr dažkārt mēdz gadīties izņēmumi, proti, zinātnieku labie nodomi var arī izplēnēt, radot iespēju nodarīt citiem cilvēkiem tikai mokas un ciešanas, tostarp arī miljonos mērāmu dzīvību zaudēšanu. Un tad katram tādam izgudrotājam nākas pat rūgti nožēlot to, ko viņam izdevies sasniegt. Lūk, daži raksturīgi gadījumi.
Alfrēds Nobels: dinamīts
Reiz ievērojamais zviedru izgudrotājs nejauši uzzināja, ka viņam aiz muguras ļaudis viņu mēdz dēvēt par “nāves tirgoni”. Tas pamatīgi šokēja, jo Alfrēds Nobels sevi jau sen bija deklarējis par kaismīgu pacifistu, allaž dāsni ziedoja ievērojamas naudas summas dažādu pretkara demonstrāciju un konferenču rīkošanai un turklāt pats tajās bieži piedalījās un kaismīgi uzstājās. Vārdu sakot – viņš sevi uzskatīja par vienu no viskvēlākajiem miera aizstāvjiem pasaulē. Bet te, raugi – nezin kāpēc “nāves tirgonis”...
Izstrādājot un 1867. gadā patentējot dinamītu, Alfrēds Nobels cerēja, ka šis viņa izgudrojums beidzot tieši pieliks punktu visiem kariem, nevis kļūs par masu nāves nesēju.
Viņa apsvērums, ko viņš bija deklarējis arī publiski, bija šāds: ja cilvēki sāks radīt aizvien jaudīg ākus un nāvējošākus ieroču veidus, viņi kādā brīdī attapsies, šausmās saprotot, cik baisas ir šo ieroču iespējas, tāpēc vienprātīgi atteiksies no tiem un tad visiem kariem būs pienākušas beigas. Zināmā mērā var pat uzskatīt, ka tieši šī atziņa iegūlusi pamatā arī mūsdienu izpratnei (pareizāk sakot – vēlmei) par to, cik bezjēdzīga cilvēces pastāvēšanas ziņā ir jaudīgu kodolieroču radīšanas un ražošanas sacensība. Tiesa, ir skaidri re dzams: tas itin nemaz nenozīmē, ka tās dēļ cilvēki būtu vispār atteikušies no tādiem ieročiem...