10 °C
Uzkrātie ģeoloģiskie dati liecinot, ka ūdensaugi sākuši ar fotosintēzes palīdzību izdalīt skābekli aptuveni pirms trim miljardiem gadu vai pat vēl agrāk. Taču pagaidām neizdibinātu iemeslu dēļ bijuši vajadzīgi vēl aptuveni 500 miljoni gadu, lai skābekļa daudzums atmosfērā sasniegtu patlabanējo līmeni, un tad vēl vismaz miljards gadu, lai tas kļūtu spējīgs uzturēt sarežģītu dzīvību.
Iepriekš pētnieki uzskatīja, ka ilgu laiku skābekli patērējušas kaut kādas ķīmiskās reakcijas vai arī fotosintezējošajiem ūdensaugiem nebija pietiekami daudz barības vielu.
Taču tagad vācu pētnieki nākuši klajā ar jaunu skaidrojumu. Un tas pauž: uz senās Zemes bijušas pārāk īsas diennaktis, jo tā griezusies ievērojami lielākā ātrumā. Vēstīts, ka tāds rezultāts iegūts, izmantojot senā bentosa jeb ūdenstilpes dibena apdzīvotāju datormodelējumu, ko vēlāk rūpīgi pārbaudīja laboratorijas eksperimentu sērijā. Lieta tāda, ka Mēness pakāpeniski samazina Zemes griešanās ātrumu. Aprēķināts, ka ļoti tālā senatnē diennakts ilgusi tikai aptuveni sešas stundas – līdz ar to dienas garums vispār bijis tikai dažas stundas.
Datormodelējums apliecinājis, ka gaismas dienas ilguma palielināšanās veicina ar fotosintēzi saražotā skābekļa produktivitāti, jo sekmē ievērojami efektīvāku mikroorganismu un apkārtējās vides vielu apmaiņu. Barības vielas pārnes ar difūzijas palīdzību, kas risinās salīdzinoši gausi, un, kā izdevies noskaidrot, garāki cikli sekmē efektīvāku difūzo pārnešanu. Un tieši tādus pašus rezultātus uzrādījusi cianobaktēriju audzēšana mākslīgajā apgaismojumā uzmodelētajā senajā okeānā.
Piebilsts, ka šis atklājums piešķirot jaunu sapratni par to, kā planetārā mehānika ietekmē dzīvības evolūciju, un dodot atbildi uz jautājumiem par tās attīstības likumsakarībām. Turklāt iepriekš pētnieki jau bija arī noskaidrojuši, ka skābekļa uzkrāšanos gaisā lielā mērā sekmējuši arī vulkānu izvirdumi.
