Smadzenes patērē vidēji līdz pat 25% no visa organisma enerģētiskā budžeta.

Cilvēka smadzenes izskatās ne īpaši iespaidīgi: aptuveni 1,4 kilogramus smags dziedzerveidīgs tauku pikucis, un... faktiski tas arī viss. Tostarp tieši smadzenes ir visu cilvēka domu, sajūtu un rīcības galvenais avots, un to dēvē arī par vissarežģītāko objektu visā Visumā – pateicoties saviem vismaz 86 miljardiem savstarpēji saistīto neironu, šis objekts joprojām pārsteidz un aizrauj, liekot nepārtraukti to pētīt un studēt, cenšoties pietuvināties atbildei uz jautājumu par to, kas mēs īsti esam.

Tostarp viens no senākajiem un izplatītākajiem mītiem pauž, ka cilvēki mēdz izmantot tikai ļoti nelielu – līdz aptuveni 10% – smadzeņu jaudas potenciālu, lai gan patiesībā it kā ir spējīgi attīstīt neiedomājami augstas kognitīvās spējas, ja vien iemācītos izmantot visas it kā “dīkstāvē” esošās smadzeņu jaudas. Izklausās neslikti: lielākā daļa laikam jau nešaubīgi vēlētos uzlabot savas prāta spējas, izmantojot parasti neizmantoto potenciālu.

Lāgā nav iespējams noskaidrot, no kurienes radies šis mīts, taču, visdrīzāk, visi ar smadzenēm saistītie mīti sakņojas nepareizā reālu eksperimentu rezultātu interpretācijā. 19. un 20. gadsimta mijā pētnieki atklāja, ka ir iespējams eksperimentiem pakļautajiem dzīvniekiem vispār izņemt lielāko daļu smadzeņu, taču to uzvedība tādēļ vien praktiski nemainās, un tieši tas arī pamudināja izvirzīt pieņēmumu, ka ir pietiekami ar pavisam nelielu daļu smadzeņu, lai prāta spējas varētu īstenoties, kā nākas. Taču mūsdienās ir nopietnas šaubas par to, vai tā laika pētnieki varētu būt pietiekami labi izpētījuši un novērtējuši visas savu ar dzīvniekiem veikto eksperimentu sekas. Katrā ziņā ir ļoti apšaubāma versija par to, ka cilvēki tik ļoti nepilnīgi izmanto sava organisma resursus.