Jau ilgāku laiku pētnieki mēģina rast atbildi uz jautājumu: cik lielā mērā intelekts ir vai nav atkarīgs no pārmantojamības? Viens no virzieniem šīs atbildes meklējumos ir eksperimenti ar dvīņiem, kuri bērnībā viens no otra nošķirti un uzauguši atšķirīgos sociālajos apstākļos. Pagaidām šajos eksperimentos izdevies vien konstatēt to, ka intelektu noteic gan pārmantojamība, gan arī sociālā vide, lai gan diemžēl tam ir arī sava skarbā blakne – pilnībā salauzti cilvēku likteņi...

Gluži kā divas vai pat trīs ūdenslāses

1980. gadā tobrīd 19 gadus vecais puisis, vārdā Roberts Šafrans, iestājās Ņujorkas koledžā, kur jau pirmajā dienā viņu vārda vistiešākajā nozīmē satrieca šajā mācību iestādē tieši pret viņu valdošā neticami draudzīgā un labvēlīgā vispārējā atmosfēra. Robertam tur dāsni uzsmaidīja pilnībā nepazīstami ļaudis, meitenes burtiski uzmācās ar saviem skūpstiem, puiši draudzīgi uzsita uz pleca un sirsnīgi spieda, un ilgi kratīja roku un tamlīdzīgi. Taču vienlaikus viņam absolūti neizprotamā kārtā viņu sauca nevis par Robertu, bet gan par Ediju, un jau drīz viņš saprata, ka viņu nepārprotami jauc ar kādu citu.