Cik zināms, pagaidām vēl nevienam nav izdevies ceļot laikā – pagātnē vai nākotnē, taču jautājums par to, vai tas vismaz teorētiski varētu būt iespējams, joprojām pamatīgi nodarbina pētnieku prātus.

Jaunākajos laikos tapušie literatūras un kino darbi, piemēram, “Terminators” vai “Atpakaļ nākotnē”, demonstrē to, ka ceļojumi laikā tostarp var kļūt arī par problēmu, kas pamatīgi pārkāpj mūsu Visuma fundamentālos likumus. Tādi pārkāpumi savukārt var kļūt par iemeslu tam, ka rodas tā dēvētie laiktelpas paradoksi, un, ja tādu paradoksu izpratne vēl puslīdz ierakstās mūsu domāšanas rāmjos, tad pašu šo paradoksu izraisīto seku apjausma joprojām sagādā pamatīgas grūtības ne tikai zinātnes ļaudīm, bet arī visizsmalcinātākajiem fantastikas rakstniekiem un kinogrāvēju meistarotājiem.

I

Var droši apgalvot, ka viens no tāda laiktelpas paradoksa uzskatāmiem piemēriem lieliski parādīts filmā “Atpakaļ nākotnē”. Piemēram, ja kāds sadomājis aizceļot atpakaļ pagātnē un ar savām darbībām tur kaut kādā veidā aizkavē savu vecāku satikšanos, tad: kā gan viņš vispār var būt šajā pasaulē, lai varētu veikt tādu ceļojumu?