Mežaparks ar sidraba birzi

Mežaparka pakalnos vēl aizķēries sniegs, kurā kā melnbaltā grafikā iešvīkotas slēpotāju trases un nūjotāju takas... Šī viena no Rīgas urbānās vides zaļajām salām ar estrādi "Sidraba birzs" elpo mierpilni un cerīgi. Turpinām žurnāla "Mājas Viesis" iesākto pastaigu pa Mežaparku, ne vien veldzējoties dabā, bet arī iepazīstot apkaimes vēsturi un iesaistoties sarunās ar vietējiem ļaudīm.

+12 foto

Apkaimes odiseja. Mežaparks

Gunārs Armans rāda 1918. gada Mežaparka plānu, nosaukumi tajā – vācu valodā.

1 / 2

Foto: Anda Krauze / Latvijas Mediji

Mežaparkā dzīvojuši daudz kultūras darbinieku, tostarp jurists, literāts un vēsturnieks, Latviešu konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors, Latvijas Universitātes profesors Arveds Švābe un dzejniece Veronika Strēlerte. Viņi dzīvojuši Ščecinas ielas 9. namā, tur rediģēta liela daļa Latviešu konversācijas vārdnīcas.

Te dzima ideja par "Sidraba birzi"

Stokholmas ielā skatienu pievēršam vai ikvienam namam, jo katram ir kāds individuāls akcents – veranda, tornītis, portiks vai savdabīga jumta izbūve... Starp priežu zariem viz jumti ar betona trīsstūrveida vai klasiskajiem dakstiņiem, citviet redzami skārda jumti, kur spoguļoties debesīm un zvaigznēm.

Stokholmas ielā nonākam pie mākslinieku Mailīšu nama, kas celta pēc dvīņu mājas projekta – viena māja ar diviem pagalmiem. Nama augšstāvu savulaik īrēja literāts un publicists, Rēriha biedrības pārstāvis Rihards Rudzītis. Ivars Mailītis stāsta: 

"No šīs mājas Rihardu Rudzīti deportēja uz Sibīriju, bēniņu telpā atradās Rēriha biedrības bibliotēka. Te atradu vienu no viņa gleznām."

Uz brīdi ieaicinājis savā namā, mākslinieks teic, ka tieši šeit viņam tapusi ideja par ilgi loloto "Sidraba birzi", Dziesmu un deju svētku jauno estrādi. Ivars kopā ar dzīvesbiedri Inesi atritina "Līgo" karogu, kas ir oriģināla kopija. Smalks darbs, Ivars uzgleznojis, viņa dzīvesbiedre Inese ar savu mākslas skolas audzēkni, kura beigusi Londonas Karalisko izšūšanas augstskolu, izšuvušas.

"Aiz estrādes ēkas ir paviljons, tajā būs Dziesmu svētku estrāžu vēstures ekspozīcija, kurā novietosim arī šo karogu." Ivars Mailītis arī atgādina par neseno vēsturi, ka 1995. gada vasarā, kad izvērsās tā dēvētā prihvatizācija, Mežaparks bieži dedzis – teju katru nakti pa kādam šķūnītim. Mēnesī bijuši līdz pat 32 ugunsgrēkiem! Dedzināts pēc biezo pasūtījuma, lai komunālo māju īpašumiem nodzītu cenu, pēc tam tos iegādātos un pārdotu par daudz lielāku summu. Lai ķertu ļaundarus, vajadzējis izveidot ko līdzīgu nakts dežūras vienībām. "Zinu arī dažu labu, kurš dedzināja, brauca ar baltu moskviču un meta pār sētu bumbiņu ar vairākām atverēm, pa kurām izšāvās pat metru gara liesma... Šāda degbumba esot maksājusi 80 latu... Man blakus īpašumā nodega pat divas mājas. Privātīpašniekus neaiztika, dedzināja ēkas tiem īrniekiem, ko gribēja dabūt ārā no komunālajām mājām." Par to savulaik stāstījusi arī LTV "Panorāma".

Ivars Mailītis ar dzīvesbiedri Inesi.

Foto: Anda Krauze / Latvijas Mediji

Esam Stokholmas un Stendera ielas krustojumā, kur pie kāda nama pakalnā redzam bišu stropus. Šajā mājā dzīvojis slavenais basketbolists Jānis Krūmiņš, trīskārtējais olimpisko spēļu sudraba laureāts. Viņš daudzus pārsteidzis ne vien ar rekordiem, bet arī savu augumu – esot bijis aptuveni 2,20 metrus garš. Ivars Mailītis atgādina arī par šādu epizodi: 

"Kad rakstnieka Egona Līva mājoklī pārvietoja mēbeles, Jānis Krūmiņš tās pacēla un... ielika otrajā stāvā no ārpuses pa logu. Braucot ar savu volgu, stūre atradās iežmiegta starp kājām, ātrumslēdzi, kas bija pie stūres, Jānis pārslēdza ar vidējo pirkstu..." 

Jaunībā bijis prasmīgs galdnieks, brīvajā laikā aizrāvies ar kalēja darbiem, kas deva iespēju pēc sporta karjeras strādāt kombinātā "Māksla" par metālmākslinieku, piemēram, joprojām Vecrīgas kafejnīcas "Lāsīte" interjerā varam skatīt viņa izgatavotās ieroču imitācijas. Savukārt Latvijas Sporta muzejā glabājas Jāņa darinātais ķeblītis, dāvināts kolēģim basketbolistam Bruno Drākem 50 gadu jubilejā. Tagad viņa mājā dzīvo Jāņa dēli, viens ir veterinārārsts, kopj bites, bet otrs turpina tēva amatu – ir koktēlnieks.

Ar mākslīgo kāpu

Esam nonākuši jaunceļamo dzīvojamo māju kvartālā, kur 31 ha platībā īsteno vienu no vērienīgākajiem Rīgas celtniecības projektiem "Mežaparka Rezidences", attīstītājs – SIA "Domuss", ASV investīciju fondu grupas NCH nekustamo īpašumu attīstīšanas un pārvaldīšanas uzņēmums, kas Latvijā darbojas kopš 1995. gada. Koncepcijas autors ir Andris Kronbergs, kurš iecerē veiksmīgi apvienojis Mežaparka apbūvi ar mūsdienīgu dizainu un komfortu. Katru ēkas projektu šeit ir radījuši godalgoti Latvijas arhitekti, tostarp Mežaparka iemītnieks arhitekts Gatis Didrihsons: "Šeit galvenokārt ceļ neomodernisma stila ēkas, dažreiz tautā izskata dēļ tās mēdz saukt par kastītēm. Salīdzinot ar parka senajām ēkām, šīm ir citas priekšrocības, piemēram, ietilpīgas telpas, tajās vairāk dienasgaismas, jo izveidoti plaši logi, terases... Tās nav pārmērīgi dārgas, lai piesaistītu Mežaparkam vairāk jaunu iedzīvotāju. Viens kvadrātmetrs zemes maksājot kādus 250 eiro, esam uzcēluši jau divas dvīņumājas, biroja ēku, Mauriņa vēnu klīniku..." Šeit visa infrastruktūra ir jau gatava, nopērc namu vai dzīvokli un nāc dzīvot. Interesanti, ka pirms māju būvniecības teritorijā iestādīja liepas un pīlādžus, ko speciāli šim kvartālam atveda no Vācijas. Pilsētas vēstures entuziasts Gunārs Armans aicina palūkoties uz tuvējo kāpu: "Lai aizsargātu jauno dzīvojamo kvartālu no vēja un mazinātu trokšņu klātbūtni, paralēli G. Zemgala gatvei uzbērta mākslīga kāpa, kas apstādīta ar priedītēm."

Tāds top jaunais Mežaparks, dzīvojamie nami ir ar plašiem logiem, terasēm, nodrošināti ar nepieciešamo infrastruktūru.

Foto: Anda Krauze / Latvijas Mediji

Apģērbiet puisīti!

Daudz lasīts, kā padomju okupācijas vara ar savām pārvaldes institūcijām kontrolējušas sabiedrību – arī katra iedzīvotāja personisko dzīvi. Radošajā jomā dominēja sociālistiskais reālisms, valsts ideoloģijas sastāvdaļa, katrs solis sāņus no tā māksliniekam varēja radīt problēmas. Bibliogrāfs, žurnālists Harijs Gailītis savā brošūrā "Puisītis uz delfīna" (izd. krievu val., 2013) atklāj – viņa tēvs bijis tēlnieks Aleksandrs Gailītis, strādājis kombinātā "Māksla", ģimene dzīvojusi Mežaparkā. Tēvs dēlam stāstījis kuriozo gadījumu, ka viņš no māla izveidojis tradicionālo strūklaku tēlu – puisīti uz delfīna – tādas bijušas iecienītas Jūrmalā. Puisīša tēlam par modeli izmantojis savu dēlēnu – kailu. Nekā neķītra, dabisks ķermeņa skaistums! Taču darba pieņemšanas komisija bijusi sašutusi: jūsu bērns pa pagalmu taču skraida biksītēs, kāpēc viņu esat uzlipinājis uz delfīna kailu?! Uzģērbiet biksītes!

Socreālisms uzvarēja! Kokneses prospekta 31a mājas pagalmā redzam 1947. gadā betonā izveidoto statuju – uz delfīna puisītis, ģērbts biksītēs.

Puisītis uz delfīna marta sniegos.

Foto: Anda Krauze / Latvijas Mediji

Tur, kur bija saules pulkstenis

Tieši no saules pulksteņa Saulesdārzs guvis savu nosaukumu. Šim dārzam ir bijusi nozīmīga vēsture kultūras, bērnu izglītošanas, sporta pasākumu norisēs. Pēc tam kad 1908. gadā nodibināja Latviešu izglītības biedrību, sākās konsekventa cīņa pret rusifikāciju mūsu kultūrā. Tā iezīmējās jau 1905. gadā, kad divi simti latviešu inteliģences pārstāvju parakstīja Raiņa sagatavoto petīciju Krievijas caram, prasot skolās latviešu valodu, preses un biedrošanās brīvību un citas reformas. Vāca ziedojumus, lai Saulesdārzā varētu notikt latviski pasākumi, kas stiprina tautas garīgo spēku. Svinēti Vasarsvētki, Līgo vakars, Meža dienas... Notika koncerti, bezmaksas lekcijas... Kādā pasākumā uzstājies arī rakstnieks Matīss Kaudzīte, kuru publika saņēmusi ar ovācijām. Kā rakstīts Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatā "Asja", dārzā risinājušies arī Strādnieku kultūras svētki, kuros reiz uzvesta Leona Paegles luga "Gadsimtu sejas". Režisore Anna Lācis atcerējusies: "Dārzā mūs gaidīja apmēram piectūkstoš cilvēku. Izrāde izraisīja politiska protesta izvirdumu." Tās beigās dziedāta "Internacionāle", ko policija bija aizliegusi... Jāatceras, ka sociālisma idejas kļuva populāras 19. gs. beigās. "Dienas Lapa", kurā paustas jaunstrāvnieku idejas, 19. gs. beigās ir visvairāk lasītais laikraksts. "Dienas Lapu", kā zināms, vadīja gan P. Stučka, gan Rainis. Tomēr sociķiem nacionālas valsts ideja bija sveša, savukārt 1905. gada pretošanās bija visdažādāko latviešu grupu, nevis tikai kreiso sacelšanās, kā to mēdza propagandēt padomju histo- riogrāfija.

Saulesdārza pasākumos piedalījies arī Rainis un Linards Laicens. Pēdējo savās mīlas dēkās bija ierāvusi Anna Lācis, nevaldāmas seksualitātes un spraiga intelekta apvienojums. Pēc Paegles lugas izrādes, kā atceras Anna Lācis, "tiku arestēta un aizvesta uz politpārvaldi Alberta ielā. Tur atradās arī Laicens. Kad mūs veda uz mazgājamo elpu, mēs tur aiz sarūsējušajām caurulēm slēpām zīmītes."

Laiki mainās – 1936. gadā Saulesdārzs nonāca mazpulku organizācijas rīcībā, padomju okupācijas periodā no 1945. līdz 1963. gadam to dēvēja par bērnu parku, bet pēc 1963. gada tajā darbojās Jauno naturālistu stacija.

Kamēr pavasaris gaisā...

"Visvairāk man gribētos gleznot kā putnam, kad tas dzied, tik tīri un vienkārši, sev pašam un citiem par prieku," tā par savu vēlmi apliecināt dabas doto talantu izteicies gleznotājs Leo Svemps, kurš bieži uzturējās pie savas draudzenes Ērikas Romanes (1920–2002). Viņa dzīvoja Poruka ielas un Kokneses prospekta stūrī. Svempa gleznām ir īpaša stila iezīme, savdabīga un neatkārtojama krāsu buķete: brūnos zemes toņus papildina koši sarkani un zili akcenti, kā arī melnais, kas parasti apvieno gleznas kompozīciju. Svemps daudz gleznojis kluso dabu, ziedus, to būtību un garu – ekspresīvi, tā izpaužot savu temperamentu. Ērika izteikusies, ka Leo gleznošana bijusi kā vējš pār ezeru. Varat iztēloties – kāds straujums, svaigums! Studējis teoloģiju, jurisprudenci. Paradoksāli – bez akadēmiskas profesionālās izglītības bija kļuvis par Mākslas akadēmijas rektoru un vadīja to13 gadus (1961–1974)! Kā savā atmiņu grāmatā "Mēs abi" raksta Ērika, viņas attiecības ar meistaru Leo Svempu esot sākušās slepeni, bez lieciniekiem, Viesturdārzā un dažādās ēstuvēs: no sākuma universālveikala restorānā "Astorija", pēc tam arī citur. "Viņš tūlīt ar lielu noteiktību izvēlējās galdiņu: labajā pusē pie logiem priekšpēdējo. Vai mēs toreiz varējām zināt, ka pie šī galdiņa vēl daudz un ilgi sēdēsim, ka restorāni un kafejnīcas patiešām kļūs mums tikpat kā mājvietas, ka no mūsu draudzēšanās trīsdesmit gadiem apmēram pusi laika pavadīsim restorānos, kafejnīcās, pavisam vienkāršās bufetēs, kur pārdeva šņabi ar ķilku maizītēm..."

Kad radušās veselības problēmas vai neveiksmes darbā, Ērika spējusi Leo iedvesmot: "Staigājām pa zināmiem ceļiem, kur bijām tikušies pirms deviņiem gadiem.

 Tagad, rudens miglā, šeit neredzēja neviena cilvēka, un mēs varējām skūpstīties dedzīgi un izsalkuši viens pēc otra. Man jāiedveš viņam dzīvība, viņam jākļūst gleznot un mīlēt spējīgam!"

Leo bija sabiedrisks, nereti brauca uz Maskavu, ceļoja uz Parīzi, Londonu... Ērika bijusi viņam kā piekļāvīga mūza, iedvesmojusi ne vien darbam, bet arī attiecībām. "Viņš tagad brauca uz Mežaparku jau no paša rīta, katru svētdienu. Pēc laiciņa mēs uzēdām tādu kā vieglu lenču: franču sardīnes, vienīgie ārzemju konservi, ko Rīgā varēja dabūt. Mums abiem pietika ar vienu kārbiņu, uzspiedām citronu un piekodām baltmaizi. Dažreiz piedzērām Uzbekijas sarkanvīnu, ko Svemps augstu vērtēja." Visvairāk viņai palikušas atmiņā pastaigas kopā ar Svempu martā pa Ķīšezera ledu: "Mēs nebijām vienīgie šādi staigātāji – kas neslēpoja priežu pakalnos, tie gāja sauļodamies, kaut vai pāri ezeram. Ne tik labi jutos es, gandrīz katru soli liekot, mani māca bailes, ka ledus var ielūzt, mēs iekritīsim un būsim beigti. Es nemaz nepratu peldēt, un kā lai viņš izķepurotos savā garajā ait-ādas kažokā? (..) Svempam patika iet ātri, viņš katrā ziņā gribēja aiziet līdz pretējam krastam, kur atradās Sužu muiža un kur pie krasta auga niedres ar brūnajām vālītēm." Nereti viņš tās salauza un dāvāja savai mūzai.

Baisās slepkavības atbalss

1934. gada oktobrī notika viena no baisākajām un mīklainākajām slepkavībām Meža- parkā – savā vasarnīcā pie Ķīš- ezera bija nogalināts Saeimas deputāts, Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Pommers. Vispirms viņš spīdzināts, pēc tam sadedzināts. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš bija kļuvis par jaunāko bīskapu Krievijas impērijā. Par notikušo izvirzīja vairākas versijas, taču oficiāli vainīgos tā arī nenoskaidroja. Pareizticīgā baznīca 2001. gadā Jāni Pommeru kanonizēja par svēto. Kāpēc nogalināja? Zināms, ka 1918. gada 9. maijā pret Pommeru notika čekistu sankcionēts uzbrukums – uz viņu šāva un ievainoja... Toreiz neizdevās, šoreiz ļaunais nodoms īstenots. Klīda runas, ka policijas virsnieku grupa jau bija ieguvusi neapgāžamus pierādījumus: Pommeru noslepkavojušas personas, kuras saistītas ar padomju sūtniecību, tirdzniecības pārstāvniecību un Latvijā iebraukušiem speciāliem čekas aģentiem. Jānis Pommers uzskatos bija tiešs, runāja skaidru valodu, ka Latvijas Pareizticīgās baznīcas suverenitāti apdraud gan monarhisti, gan komunisti, kuriem baznīcas patstāvība saistās ar viņiem tik netīkamo Latvijas suverenitāti. Līdz ar to Krievijas nedalāmās impērijas aizstāvjiem viņš kļuva neērts, Pommeram pārmeta baznīcas vienības graušanu, nošķirot Latvijas Pareizticīgo baznīcu no Maskavas.

Gan tautas nodevēji, gan elki

Mākslas dzīves vērotājs Jānis Borgs kopš 1948. gada ar vairākiem pārtraukumiem dzīvojis Mežaparkā, Emīla Dārziņa ielā. Mācījies vietējā pamatskolā vienā klasē ar dzejnieka Jāņa Poruka dzimtai piederīgo Māri un rakstnieka Viļa Lāča dēlu Leonīdu, kā arī Alfona Novika (Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas vadītājs no 1940. līdz 1953. gadam, bet tobrīd, 50. gadu vidū un otrajā pusē, jau pensionēts zemkopības ministra vietnieks) dēlu Andreju. "Ar Vili Lāci esmu apsveicinājies, bet ar viņa dēlu tērgājām par literatūru. Mēs, puikas, aizrāvāmies ar Žila Verna, Maina Rīda un citu autoru darbiem, burlaku, kovboju stāstiem, toties Leonīdam piemita dekadentiska gaume. 6. klases pionierītis jūsmoja par Giju Mopasānu, kankānu un šampanieša plūdiem... Reiz mums nobrieda vēlme iegādāties saldējumu, taču tobrīd nebija naudas. Tālab nācās aiziet uz Lāču māju līdzi Leonīdam. Viņš atvēra tēva rakstāmgalda atvilktni, un tā līdz malām bija pilna ar rubļiem... Leonīds pagrāba sauju naudaszīmju, nu priecīgi varējām doties uz saldējuma kiosku. Runāja, ka Lācim bijis atvērtais bankas konts, kas nozīmēja – ņem, cik gribi, jo milzu honorāri plūda teju no visas pasaules.

Vilis Lācis izskatījās elegants kā Holivudas skaistulis, toties Alfons Noviks – kā piezemēts tusnis. Bija kluss un neizteiksmīgs, atgādināja Andra Jakubāna komisko varoni Cumlaku. Novika dēls Andrejs konstruēja radioaparātus, spriežot pēc viņa radikālajiem pretpadomju uzskatiem, tos smēlās, ar paša uzlabotajiem aparātiem klausoties ārzemju radioraidījumus. Skolā izcēlās kā principiāls sieviešu un krievu nīdējs. Reiz klases puiku rokās nonāca kokakolas pudelīte. Puikas uzsāka rūpīgi dozētu degustāciju, bet Andrejs uzstāja, ka bābām nu gan nedosim... Savukārt skolotāji mūs biedēja, ka kokakolu Amerikā tumšos bāros kā narkotiku dzerot tikai gangsteri.

Andreja māsa Nora, klusa un jauka būtne, caurām dienām ieslēgusies savā istabā, drillēja monotonas klavierspēles pasāžas."

Interesanti, ka Jānis Borgs bijis modelis Džemmas Skulmes zīmētajam Cibiņam Jāņa Poruka grāmatā izdotajam stāstam "Kauja pie Knipskas", kā arī Olivera tēlam Marka Tvena romāna "Olivers Tvists" ilustrācijās. "Džemma mani ievēroja, kad dziedāju skolas korī, kopš tā laika (50. gadu vidus) sapazinos ar mākslinieces ģimeni. Mans guru kļuva Džemmas vīrs, gleznotājs Ojārs Ābols, sadraudzējos ar Džemmas dēlu Juri Dimiteru. Tur sāku interesēties par mākslu. Džemma man kļuva kā otrā mamma. Savukārt 70. gados pie mums gāja ņiguņegu. Biju jau beidzis Mākslas akadēmiju. Mans līdzgaitnieks, zīdspiedes un tekstiliju mākslinieks, fotogrāfs Atis Ieviņš netālu Annas Sakses ielā bija iekārtojis savu ligzdiņu. Nu viņš izkārtoja vienu darbnīcas istabu līdzās savai mītnei. Tad jau uzradās vēl citi, un izveidojās tā dēvētā Mežaparka komūna. Atceros grafiķi dizaineru Gunāru Lūsi, audēju un akvarelistu Henrihu Vorkalu, kurš dzīvoja kopā ar tekstilmākslinieci Larisu Braunu. Klaudzēja stelles, skanēja maģīši..."

Ķīšezers.

Foto: Anda Krauze / Latvijas Mediji

Uzziņa

Mežaparka apkaimes robežas – Ķīšezers, Ķīšezera iela, Gaujas iela, dzelzceļš, Tilta iela, Viestura prospekts, robežas līnija gar Mežaparku. Mežaparka apkaime atrodas nedaudz uz ZA no Rīgas centrālās daļas Ķīšezera krastā (administratīvi Rīgas pilsētas Ziemeļu rajonā). Pa sauszemi tā robežojas ar Čiekurkalna, Brasas, Sarkandaugavas un Mīlgrāvja apkaimēm, pa ūdeni tai ir robežas ar Jaunciema apkaimi Ķīšezera pretējā krastā.

Avots: apkaimesriga.lv

• Mežaparka 367,8 ha plašajā meža zemē sastopami galvenokārt sausieņu mežu tipi: sils, mētrājs, lāns, damaksnis.
• Mežaparka kāpu garums ZD virzienā – 4,8 km, platums – 3,2 km, kopējā platība – 9 kvadrātkilometri.
• Ķīšezerā ietek Juglas upe, Šmerļupīte un Langa. Savukārt ūdeņi no tā iztek uz Daugavu pa 1,6 km garo, ap 200 m plato un 16 m dziļo Mīlgrāvi. Ķīšezera austrumu daļā izveidots dabas liegums "Jaunciems".

Avots: Aivars Jakovičs, "Mežaparks, Rīgas ekotūrisma ceļvedis", apg. "Jumava"