6. februāris vēsturē un senās avīzēs. Rekrūšu laika "apgrēcības"

1874. gada 6. februārī. Pirms 150 gadiem "Latviešu Avīzes" rakstīja: "Rekrūšu laiks ir atkal atnācis ar savām skumjām un savām dažādām apgrēcībām.

Nevaru palikt neaizņēmis to lielo netiklību un apgrēcību, kāda gandrīz visās malās vēl pie mums, mūsu draudzēs, kas taču kristīgas saucās, atrodama, kur rekrūšu un viņu piederīgo domas visupirms iet uz to, ka varētu tikt mēģināt caur dāvanām kaut kā sevi izpestīties. Šīs naudas cerības nu gan ar jauno rekrūšu likumu ies uz beigām, jo lozēšana un brāķēšana notiks uz vietas un viltībai starpā nebūs rūmes." Minētā gada 13. janvārī Krievijā ar cara Aleksandra II manifestu bija izsludināts Vispārējās karaklausības likums, kas mainīja un atviegloja līdzšinējo iesaukšanas kārtību, pielīdzinot to tai, kāda jau pastāvēja Rietumeiropā. Tagad uzskaitē bija jāstājas visiem 21–40 gadu veciem vīriešiem, taču dienesta iesauca lozēšanas kārtībā pagastos un reāli zaldātos bija jāiet aptuveni katram trešajam. 

19. gadsimta 30. gados loze nozīmēja aiziešanu aktīvajā dienestā uz 20–25 gadiem, bet pēc jaunās sistēmas puišiem armijā bija jāpavada "tikai" 6 gadi, kam sekoja 9 gadi rezervē.

"Latviešu Avīzes" korespondents bija sašutis, ka jaunā sistēma tomēr nav mainījusi seno paražu rīkot krogos un pagasta namos tā sauktās rekrūšu balles: "Visupirms uz tādām ballēm nežēlīgi dzer, ir rekrūši paši savu labumu ne par ko netur, pārdod, kas tiem ir, un to naudu tur apdzer. Arī tas man ļoti bēdīgi redzēt, ka tie puiši pēc caurdulburētas nakts novārguši un varbūt piedzēruši kā lopiņi top iekrauti un projām vesti. Ir tas vēl nāk klāt, ka daudzi tur pie dančiem un dzērieniem iekarsuši un sasvīduši aukstā janvāra naktī sēž nu kamanās un mūžam savu veselību aizkož vai zaudē. Pagasta nami ir daudz vietās ar skolas namu kopā. Skolas bērni, varbūt brāļi no rekrūšiem, nevar palikt dalību neņēmuši pie balles; danču muzīķis un kliegšanas atskan visās skolas istabās, kas tur lai paliek skolā? Tad nu skolas bērni vidū un pulkā; sūta tos uz krogu pēc cigāriem un alus un brandavīna, tur ir bērni jau mācās savu cigāriņu iepīpēt vai šnampšķīti iemest, vai nu zagšus, vai arī no uzaugušiem uz to vedināti; tur tie bērni dzird runas, redz netiklības, pieņemās nejaukumus."

Latvija, 1924. gada 6. februārī

Jaungulbene. Slapjās un aukstās vasaras sekas vēl tagad redzamas, kulšana tikai tagad iet uz beigām. Tas tāpēc, ka rudenī slikto ceļu pēc daudziem kulšana bij jāatliek uz vēlāku laiku, līdz kamēr sals iestātos. Bet tā kā stipra sala bez sniega nekad nebij, tad aizkavēšanās labi saprotama. Bez tam kulšanu kavēja arī tas, ka labību ne visur bij iespējams no tīruma novest. Tādējādi ceļas dubulti zaudējumi: daļa no labības bij jāatstāj uz lauka, kas sasalusi un sasnigusi, un arī izkulta tā slapja un tātad stipri pavairoja zemkopja pūles pie viņas izžāvēšanas. Piemērotas kaltes mūsu pagastā ir gan visās pusmuižās, tomēr klāttikšana ir grūta un parasti jāgaida vairākas nedēļas. Aiz visiem aprādītiem iemesliem raža nebij apmierinoša, jo daļa palika tīrumā, daļa saauga utt. Aiz tā paša slapjuma cieta arī no senseniem laikiem ieslavētie Gulbenes lini, kurus ražo Jaungulbenes un arī Vecgulbenes pagasta zemkopji. Šie lini, kā zināms, pat ārzemēs tiek speciāli pieprasīti un par viņiem tiek vairāk samaksāts. Slapjuma pēc šķiedra šogad būs vāja labuma un pirmās zortes lini tagad retums.