Kad testamenti svarīgāki par cilvēku

Vidzemes apgabaltiesa Valmierā pasludinājusi spriedumu kriminālprocesā, kurā par cilvēka atstāšanu bez palīdzības apsūdzēta bijusī notāre Laila Poriete. Tiesa lēma atstāt spēkā Rīgas pilsētas tiesas spriedumu, ar kuru notāre attaisnota.

Krimināllikuma 141. panta otrajā daļā paredzēta atbildība par tādas personas apzinātu atstāšanu bez palīdzības, kura atrodas dzīvībai vai veselībai bīstamā stāvoklī un kurai nav iespējas saglabāt sevi mazgadības, vecuma, slimības vai savas nevarības dēļ, ja vainīgajam bijusi iespēja sniegt cietušajam palīdzību un bijis pienākums rūpēties par viņu vai arī vainīgais pats viņu nostādījis dzīvībai bīstamā stāvoklī. Saskaņā ar prokurora apsūdzību L. Poriete neesot pildījusi savu pienākumu rūpēties par smagi slimo 1938. gadā dzimušo Aldru S., kura par aprūpi bija apsūdzētajai ar testamentu novēlējusi visu savu kustamo un nekustamo mantu.

Saņem testamentu un aizbrauc uz Ēģipti

Kā tiesas sēdē pauda apsūdzību uzturošais prokurors Aivars Bergmanis, 2018. gada 16. februārī Aldra izsniedza L. Porietei, kura tobrīd vēl vismaz skaitījās zvērināta notāra amatā, universālpilnvaru, ar kuru tostarp pilnvaroja viņu pieņemt lēmumus par Aldras ārstniecību vai atteikšanos no tās. 2018. gada 15. martā pensionāre izsniedza Porietei publisku testamentu, ar kuru novēlēja viņai visu savu mantu. Uztura līgums starp Aldru un L. Porieti netika noslēgts, jo pensionāre bija pietiekami turīga. Tas, kas viņai bija vajadzīgs, bija aprūpe, jo sava vecuma un onkoloģiskas saslimšanas dēļ sirmgalve vairs nevarēja ne īsti padzerties, ne paēst, ne nomazgāties vai aiziet līdz tualetei, pat ne ieslēgt istabā gaismu. 

Vienošanās par aprūpi, kā zināja stāstīt liecinieki, pastāvējusi, bet diemžēl atšķirībā no notariāli apstiprinātā testamenta tā starp abām sievietēm bijusi noslēgta tikai mutiski.

Drīz pēc testamenta saņemšanas L. Poriete esot devusies atpūtas braucienā uz Ēģipti. Kā izriet no tiesā izskanējušā, viņa attiecīgā uzņēmumā esot noalgojusi divas darbinieces, kurām divreiz dienā bija jānāk apkopt Aldru. Viņas it kā esot arī nākušas, tomēr kaut kas neesot bijis īsti labi.

Dzīvokli novēl izpalīgam

Šajā kriminālprocesā par cietušo atzīts kāds Arnis S. Var gan piekrist Porietes advokātes Ingunas Lambertes tiesā uzdotajam jautājumam, kāds bija juridiskais pamatojums Arni atzīt par cietušo, ja viņš mirušajai nebija ne radinieks, ne tuvinieks?

Kā izskanēja tiesā, Arnis, kurš par Aldru bija daudz jaunāks, ar vientuļo pensionāri iepazinies 2013. gadā, starp abiem izveidojušās draudzīgas, pat ģimeniskas attiecības – kopā strādājuši dārzā, braukuši ekskursijās. 2016. gadā, kad Aldrai diagnosticēts audzējs, Arnis uzņēmies viņas fizisku aprūpi, kā arī esot sniedzis psiholoģisku atbalstu. Jau 2014. gadā Aldra pie notāra noformējusi testamentu, 

saskaņā ar kuru savu naudu, kas glabājās bankas kontā, novēlēja Bauskā dzīvojošai māsīcai, bet mantu novēlēja Arnim, uzliekot viņam par pienākumu sevi pienācīgi un noteiktā kārtībā apbedīt.

2018. gada sākumā Aldras veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, viņa ievietota slimnīcā. Ap to laiku jeb 4. janvārī pensionāre, apstiprinot savu testamentā pausto gribu, noformēja vēl vienu notariāli apstiprinātu aktu – savu dzīvokli viņa Arnim novēlēja kā legātu. Tāds mantojuma līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējais gribas rīkojums nav atsaucams. Jāpiebilst, ka Arnis jau ilgāku laiku mitinājās vienā no Aldras dzīvokļa istabām, tā viņš varēja ikdienā rūpēties par slimnieci.

Kopēju nosauc par krāpnieku

L. Poriete uzradusies 2018. gada 9. februārī – uzreiz pēc tam, kad pensionāri izrakstīja no slimnīcas. No tās dienas viņa esot intensīvi apciemojusi vājinieci un rūpējusies par viņu. Nekad iepriekš viņa pie Aldras neesot viesojusies. Poriete sirmgalvei bijusi svešs cilvēks, lai gan tiesā izskanēja, ka viņas māte un Aldra esot bijušas draudzenes. Daudz ticamāka bija versija par to, ka Poriete par Aldru uzzināja tad, kad pensionāre pārdeva Arnim savu garāžu, jo viņa kā notāre apstiprināja šo darījumu.

Aldrai esot sastāstīts, ka Arnis ir krāpnieks, kurš viņu gribot ievietot pansionātā. Sirmgalve notārei noticējusi, tāpēc mainījusi savu pēdējo gribu, izdodot jaunu testamentu. 

Līdz ar to Aldras māsīca vairs nevarēja pretendēt uz bankas kontā esošo naudu, bet Arnis – uz pensionāres automašīnu, kā arī uz viņas kustamo mantu. Dzīvoklis gan joprojām pienācās Arnim, jo bija novēlēts kā legāts. Iespējams, tādēļ Valsts policija saņēma Aldras parakstītu iesniegumu, kurā Arnis tika apvainots krāpšanā. Tikai jāatgādina, ka sirmgalves veselības stāvoklis tobrīd bijis tāds, ka iesniegumu viņa pati noteikti nebija spējīga uzrakstīt, labi ja parakstīja.

Arnis arī saņēmis rīkojumu izvākties no dzīvokļa, bet atslēgas atdot Aldras kaimiņam. Viņš esot paklausījis. Kaimiņš, kurš kādreiz bija Aldras darba kolēģis, pensionāres pēdējā dzīves mēnesī centies viņai palīdzēt. Viņš gan nevienā testamentā pieminēts nebija, rīkojās, savas cēlsirdības vadīts. Bet kaimiņš varējis pie Aldras atnākt tikai ik pēc divām dienām, kad viņam brīvdiena. Devis padzerties, pāris karotes zupas, jo vairāk apēst Aldrai nebija spēka. Medikamentus, kas atradušies uz galda, nav devis, jo nav zinājis, kas un cik daudz viņai jālieto.

Pēdējo testamentu nepaspēj atsaukt

Kādudien Arnis saņēmis telefona zvanu no mājas sarga, lai taču dodas apraudzīt Aldru, kas esot pamesta gluži viena. Tas, ko ieraudzīja Arnis, bijis šokējoši, jo Aldra tobrīd bijusi jau pavisam novārgusi un ar sen nemainītām autiņbiksītēm, kā dēļ bija radušies izgulējumi. Ne lāga ēdusi, ne dzērusi, arī medikamenti nebija īsti lietoti. Arnis apkopis sirmgalvi, bet neaizmirsis arī par testamentu. 

Pie Aldras uz mājām izsaukts notārs, lai jaunāko testamentu atsauktu, bet sieviete bijusi tik bezspēcīga, ka tajā dienā tas nav izdarīts. 

Notārs apsolījis, ka ieradīsies nākamajā dienā, lai Aldras pēdējo gribu fiksētu liecinieku klātbūtnē. Bet sirmgalve to vairs nesagaidīja – 27. martā viņa nomira. Arnis viņu apglabājis.

Izskatot Aldras iesniegumu par to, ka Arnis ir krāpnieks, policija noziedzīga nodarījuma pazīmes nesaskatīja, kriminālprocesu neuzsāka. Savukārt viņš nu jau bijušo notāri Porieti iesūdzēja tiesā, lai testaments, kas bija par labu Porietei, tiktu atzīts par spēkā neesošu. Rīgas pilsētas tiesa, izskatot šo civillietu, lēma Arņa prasību noraidīt.

Arī Arnis vērsās policijā ar iesniegumu par to, ka krāpšanu izdarījusi L. Poriete. Policija uzsāka kriminālprocesu, bet jau pēc tam, krāpšanas pazīmes nesaskatot, tas tika pārkvalificēts pēc Krimināllikuma 141. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm (cilvēka atstāšana bezpalīdzības stāvoklī), par ko tad arī šī tiesvedība.

Testaments neesot pierādījums

Apsūdzētā L. Poriete tiesā izmantoja savas tiesības neliecināt, viņa arī nepiekrita atbildēt uz lietas dalībnieku jautājumiem. Savu rīcību Poriete pamatoja tā, ka kopš notikumiem, par kuriem viņai celta apsūdzība, "pagājis pietiekami ilgs laiks". Lūgta izteikt savu viedokli par prokurora apelācijas protestu, apsūdzētā teica, ka nepiekrītot un apsūdzība esot pilnībā nepamatota.

Porietes advokāte tiesā pauda viedokli, ka krimināllietā nav pierādījumu, ka Porietei bija pienākums rūpēties par Aldru. 

Tāpat neesot pierādījumu, ka Poriete apzinājusies, ka sirmgalve atradās veselībai un dzīvībai bīstamā stāvoklī. 

"Šodien cilvēks var uzrakstīt vienu testamentu un rītdien uzrakstīt citu. Un iepriekšējais testaments vairs nebūs spēkā. Līdz ar to testamenta esamība nekādā veidā nepierāda un neapliecina faktu, ka pastāvēja kaut kādas līgumiskas attiecības starp Aldru un Lailu Porieti," pauda advokāte.

Tiesa atzīst – nav vainīga

Prokurors Bergmanis lūdza apsūdzēto L. Porieti atzīt par vainīgu, piespriežot viņai naudas sodu, – desmit minimālās algas jeb 6200 eiro. Viņš arī atsaucās uz kriminālprocesu, kurā L. Poriete apsūdzēta kopā ar uzņēmēju Gintu Lazdiņu, norādot, ka tas uzsākts tieši par gados vecu cilvēku apkrāpšanu, izmānot viņu īpašumus. Jāpiebilst, ka šis kriminālprocess, kas tika uzsākts jau 2005. gadā, tiesā vēl joprojām nav izskatīts.

Vidzemes apgabaltiesa prokurora cerības tomēr neattaisnoja – L. Poriete šajā viņai inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā atzīta par nevainīgu. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākajā tiesā.