Vijole un klavieres tuvplānā, kora koncerts ar aizsietām acīm

Vijolnieks Georgs Sarkisjans un pianists Georgs Kjurdians dzirdēti atsevišķi un dzirdēti kopā. Iepriekšējo reizi ar abu mūziķu duetu varēja sastapties 2023. gada aprīlī Latvijas Radio 1. studijā, un no šī koncerta jaunajā programmā pārmantota Riharda Štrausa sonāte Mi bemol mažorā.

Tagad klāt vēl trīs citas sonātes – Ludviga van Bēthovena (ceturtā no desmit), Roberta Šūmaņa (la minorā) un Leoša Janāčeka; un ar iepriekšējām zināšanām par Georga Sarkisjana un Georga Kjurdiana profesionalitāti pietika, lai droši dotos braucienā uz Liepājas "Lielā dzintara" Kamerzāli 2025. gada 2. februārī. Un rezultāts atbilda cerībām, kur vēlreiz jāatkārto – vijolnieku un pianistu vērts dzirdēt gan katru atsevišķi, gan abus kopā.

Šoreiz Liepājā vēl lielāks tuvplāns nekā Latvijas Radio 1. studijā. Noslēpties nav kur, viss atklājas ļoti uzskatāmi, tostarp jau iepriekš nojaustā atziņa par to, ka viskomplicētākā, kaprīzākā, grūtāk interpretējamā partitūra patiesībā būs nevis kāds no romantiski vērienīgu dimensiju caurvītajiem darbiem, bet gan Bēthovena sonāte, tādēļ arī visu smalko detaļu un negaidīto pavērsienu iedzīvinājumā vijole vairākkārt palika klavieru ēnā. Tomēr jau šeit bija dzirdama Georga Sarkisjana mērķtiecība mūzikas individuālo vaibstu izgaismojumā, kas pilnā mērā uzplauka tālākajās interpretācijās – vijoles tonis skanēja droši un izteiksmīgi, emocionālais zīmējums izcēlās ar daudzveidīgu nianšu spektru, bet skatījums uz klasicisma pasauli nepārprotami atšķīrās no divkārt kontrastainu romantisku jūtu atspoguļojuma un pieejas laikmetīgam ekspresionismam.

Georga Sarkisjana priekšnesumam raksturīgās kvalitātes īpaši spoži izpaudās arī Georga Kjurdiana spēlē, un pianista radīto iespaidu var formulēt īsi – Latvijas mūziķu vidū tik pārliecinošs sniegums gadās reti, un tik izcilu uzstāšanos arī īsti negaidīju. Bet bija tieši tā – apbrīnojami koncentrēta, noteikta un nopietna klavierspēle, kur skaņdarbu saturs primāri tiek atklāts ar pianisma izteiksmes līdzekļiem, nevis aizrautīgiem un eksaltētiem žestiem virs klavieru taustiņiem (tā arī pirmā pazīme, kas Kjurdianu atšķir no Latvijas pianistu vairākuma); no turienes nāk mākslinieciskās dramaturģijas izjūta, un no turienes arī skanīgs tonis, plūstošs frāzējums un izkopta virtuozitāte. Un tas arī kļuva par pienācīgu pamatu ansambļa priekšnesumam, vismaz tur, kur Georgs Kjurdians ieklausījās Georgā Sarkisjanā, kur abi mūziķi bija vienisprātis par skaņdarbu dziļāko vēstījumu un tematisma attīstības gaitu, un ar nošuraksta lappušu absolūto vairumu tā arī notika.

Jāteic, ka šeit bija izvēlēts īstais repertuārs – ar kontrastiem, ar stilistiskiem pretstatiem, ar retāk dzirdamu partitūru atskaņojumiem. Vislielāko gandarījumu radīja iespēja sastapties ar Janāčeka neordināro šedevru; pēc tam sekoja Riharda Štrausa sonātes personiskās kaislības pēc principa "vairāk nošu, mazāk saprāta", kam abi interpreti arī spēja piešķirt gan formu, gan jēgu; vēl pirms tam – Šūmaņa ideju un emociju drāma. Tādēļ pirmais secinājums – Georgu Sarkisjanu labprāt dzirdētu vēl citā repertuārā, vēl ar citiem māksliniekiem, turpretī attiecībā uz pianistu ļoti vēlētos uzzināt, kādas būtu Georga Kjurdiana interpretācijas kopā ar Kristīni Balanas, Paulu Šūmani, Elzu Siliņu. Un otrais secinājums – Sarkisjana un Kjurdiana duetā ar tādu pašu interesi sagaidītu arī mūsdienu latviešu komponistu darbu lasījumus. Sākot ar Maiju Einfeldi un beidzot ar Eviju Skuķi.

Tikmēr komponiste Evija Skuķe sadarbībā ar Latvijas Universitātes jaukto kori "Dziesmuvara", Ģertrūdes ielas teātri un režisori Lienu Šmuksti radījusi skaņu ainavu "Uz Rietumiem". Klausītāji telpā tiek ievesti ar aizsegtām acīm (tā arī pirmā cilvēciskā un sinestētiskā pieredze), un tālāk nedalīta uzmanība pievēršas mūzikai. Kuru, pēc komponistes ieceres, iedzīvina mājas strazdi, žubītes, paceplīši un lauku cīruļi – bet skaidrs, ka stāsts ir ne tik daudz par putniem, kā par cilvēkiem.

Šis ir jau trešais manis pieredzētais saistošais un kvalitatīvais notikums 2025. gada līdzšinējo pāris nedēļu laikā, kad Ģertrūdes ielas teātris sastopas ar lielu publikas interesi, un tādēļ 9. februārī Evijas Skuķes un viņas domubiedru veikums piedzīvoja veselus trīs atskaņojumus. Arī pēdējā no tiem nekas neliecināja par koristu nogurumu – gluži otrādi, mākslinieciskās vadītājas Lauras Ozoliņas un diriģentu Šino Jamasaki un Justīnes Elzas Jaudzemas pārraudzībā gana sarežģītā partitūra ar izvērstu trijdaļu formu, ar sonori aleatoriskiem slāņiem, ar harmonisko salikumu un polifono risinājumu variācijām skanēja dzidri, tīri un kolorīti. Turklāt, uzsvēršu, runa ir par amatieru kori.

Tas nozīmē, ka skaņdarbu "Uz Rietumiem" spētu izdziedāt arī jauniešu kori "Kamēr..." un "Balsis" – ņemot vērā šo koru gatavību eksperimentēt, tas nemaz nebūtu tik neticami, un Evijas Skuķes jaundarbs arī būtu pelnījis vēl citu mākslinieku interpretācijas. Jo koris "Dziesmuvara" parādīja, ka šai partitūrai līdzās iepriekšnosaukto kompozicionālo parametru klāstam piemīt arī noskaņu dažādība un emocionālās iedarbības spēks. Šeit, starp citu, bija saklausāma arī virzība no konsekventas abstrakcijas mūzikas teātra stilā ar kora padziļinātu elpošanu uz postromantisku izskaņu apskaidrotos korāļos – pa vidu avangarda spēles un laikmetīgs spriegums; korim priekšnesuma gaitā pārvietojoties, ik pa laikam izceļas kāda vīriešu kārtas putna izdziedāta frāze vai arī spilgtāks sieviešu balsu savijums, un noslēgums pienāk nostalģisks un aizkustinošs.

Arī šeit īsumā divi secinājumi. Pirmkārt, klausītāja pieredzei nenāktu par sliktu skaņu ainavas "Uz Rietumiem" salīdzinājums ar 2016. gada Garīgās mūzikas festivālam rakstīto opusu "Gods", kas toreiz laikam izskanēja pirmo un vienīgo reizi. Otrkārt, Evijas Skuķes konceptuālās idejas droši vien būtu īstenojamas arī kopā ar Rīgas Doma zēnu kori vai meiteņu kori "Tiara". Vai varbūt – ar abām muzikālajām vienībām kopā.