Recenzija: Divi komponisti un Šekspīrs Dzintaru koncertzālē

Pavisam nesen – Latvijas Radio koris un Dante Aligjēri, tūlīt pēc tam turpat, Latvijas Universitātes Lielajā aulā – Volfgangs Amadejs Mocarts, Jozefs Martins Krauss un Voltērs, Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" un Kristians Bezeidenhauts, bet tagad, 2024. gada 7. decembrī, Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē – trešā programma, kurā jaušama arī literatūras ģēnija klātbūtne.

Lūk, Viljama Šekspīra 29. soneta piecas rindas arī vēsta par to, kas rodams pārējos sonetos un Artura Maskata Otrajā koncertā čellam un orķestrim: "Es tevi atceros – un jūtu sāpes gaistam: / Kā agrīns cīrulis pār pļavām, miglas klātām, / Dzied himnas dvēsele pret sauli rītam skaistam. / Deg atmiņā man mīlestība tava, – / Nav karaļiem tik dārga viņu slava".

Pirmais stāsts tātad ir par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šīs sezonas rezidējošo komponistu Arturu Maskatu, kurš ar orķestri sadarbojies jau kopš 1982. gada, kad pirmo, bet ne pēdējo reizi skanēja "Cantus diatonicus". Otrs stāsts ir par Fēliksu Mendelsonu, kurš 17 gadu vecumā rada uvertīru "Sapnis vasaras naktī", vēlāk tai pievieno pārējās muzikālās lappuses Šekspīra komēdijas iestudējumam, un ap šo laiku top arī Trešā jeb "Skotu" simfonija – literāro iespaidu vidū kā pirmos šeit parasti min Džeimsu Makfērsonu un Valteru Skotu, bet skaidrs, ka Mendelsons zināja arī "Makbetu" un citas Šekspīra traģēdijas un vēsturiskās hronikas. Un trešais stāsts ir par pašu Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kurš uz nezināmu laiku klejo bez savas mājvietas un 7. decembrī uz brīdi bija piestājis Dzintaros – lai gan šī zāle oriģinālā projektēta nopietniem koncertiem, Mendelsona paredzētais orķestra sastāvs jau ir uz robežas. Skaņu masa kļūst pārlieku blīva (un uzreiz aizdomīgs jautājums – varbūt atkal tika iedarbināta nevajadzīga apskaņošana?), un it īpaši "Skotu simfonijā", kur galu galā spēlē veseli četri mežragi, divas trompetes un vēl astoņi koka pūšaminstrumenti, akustiski orientēties grūti.

Tas gan nebūt neizslēdza galveno pozitīvo iespaidu – prieku par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra augsto līmeni un izkopto priekšnesuma kvalitāti. Un šeit atzīmējams ceturtais pieturas punkts – orķestra regulārā sadarbība ar Jāni Stafecki; katrā jaunā koncertā savstarpējais dialogs veidojas aizvien mērķtiecīgāks, ar katru jaunu programmu diriģents atraisās vairāk, un te nu rezultāts bija divas veiksmīgas Mendelsona opusu interpretācijas, kur vērīgs racionāls skats apvienojās ar spilgtu un trāpīgu emocionālu izjūtu. Pierasts slavēt flautas un klarnetes (it īpaši grupu koncertmeistares Egiju Sproģi un Annu Gāgani) par košām soloepizodēm un teicamu iekļaušanos ansamblī – taču šoreiz centās neatpalikt arī visi metāla pūšaminstrumenti. Pierasts paļauties uz obojām, fagotiem, sitaminstrumentiem – taču pirmā vijolnieka Sanda Šteinberga vadībā nepieciešamo plastiskumu un daudzkrāsainību nodrošināja arī stīgu grupa. Protams, līdz zināmai robežai – jo orķestrim kopumā noderētu arī precīzāks frāzējums un intonatīvi nemaldīga saspēle viscaur.

Piektais būtiskais pieturas punkts – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar čellistu Kristapu Bergu. Tieši viņš ir viens no pastāvīgākajiem domubiedriem orķestra gaitās, un var arī saprast, kādēļ – pietiek atcerēties Vitolda Lutoslavska čella koncerta un Jāņa Mediņa Otrā čella koncerta lasījumu pārsteidzošos panākumus. Taisnība, arī Kristapam Bergam ir savas robežas, un te atliek vien kautrīgi piebilst, ka, piemēram, Pablo Kasalss čella spēles kantilēnu un tembrālo piepildījumu arī atskaņojuma dramatiskajos posmos turpināja pilnveidot vēl pēc 80 gadu vecuma. Taču latviešu čellists tieši tāpat kļūst aizvien labāks, stabilāks, pārliecinošāks, un viņa spēlēto solopartiju varēja uzlūkot kā patiesi veiksmīgu un kolorītu atklāsmi Maskata partitūrā ietvertajām dimensijām. Ar obligātu piebildi – arī diriģents zināja, ko dara, arī orķestris bija teicami sagatavojies.

Artura Maskata Otro koncertu čellam un orķestrim Kristaps Bergs pirmoreiz spēlēja 2022. gada 17. septembrī Cēsīs. Un to nedzirdēja pat autors, jo vienlaikus Liepājā noritēja arī pirmatskaņojums koncertam flautai, klavierēm un ērģelēm "Bērnības taureņu dejas". Un pirmo versiju vairs nedzirdēsim nekad, jo komponists, kā jau to ieradis darīt, partitūru uzlabojis līdz otrajai redakcijai. Droši vien pamatoti, jo Dzintaru koncertzālē bija dzirdama nopietna un dramatiski piesātināta partitūra, kura vispirms jau formas ziņā atšķīrās no komponista iepriekšējā veikuma – četru sonetu virkne vedina iztēloties, ka struktūra būs būvēta kā miniatūru cikls, taču šeit mūzika izvērtās simfonizētā attīstībā un viengabalainā plūdumā. Vienlīdz būtiska loma bija gan čella monologiem, gan orķestra tematismam un krāsām, kur komponists turklāt prata panākt arī līdzsvarotu balansu. Turpretī blakus Maskata atpazīstamajām daiļrades zīmēm – romantiski liriskai poēzijai un plašām, izvērstām melodiskām līnijām – kā pārsteigums nāca jaunatklāsmes ar kāpinātu psiholoģisko spriegumu un skaņuraksta modernitāti.

Vai Otrais čella koncerts būtu galvas tiesu pārāks par trīskāršo koncertu "Bērnības taureņu dejas" vai dubultkoncertu "Vasaras sapņi", to atturēšos teikt. Brīžiem muzikālā dramaturģija gāja pa riņķi bez pietiekami konsekventiem risinājumiem, ik pa laikam pietrūka trāpīgāka intonatīvā materiāla, kam varētu pieķerties, ko varētu paturēt atmiņā. Taču skaidrs arī, ka vēlreiz pārlabot partitūru nav nekādas jēgas – tagad Otrais čella koncerts kā pabeigts un noapaļots mākslas darbs pelnījis arī citu čellistu interpretācijas. Magdalēnas Ceples, piemēram. Vai Margaritas Balanas. Kas attiecas uz Mendelsonu – līdzās daudzkārt dzirdētajai "Skotu" un "Itāļu" simfonijai derētu kaut reizi mūžā atskaņot arī "Reformācijas simfoniju". Lai gan pirmais reālais sasniegums būtu Mendelsona uzvārda rakstības salabošana, citādi latviešu muzikologus nu jau atklāti izsmej ne tikai filologi un tulkotāji, bet arī tā sauktā "vienkāršā tauta".