Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts — pirmatskaņojumi, atkalsastapšanās, atkārtojumi

Bez liekiem ievadiem – 2025. gada latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts notika Latvijas Nacionālajā operā 24. janvārī. Divās daļās, pārmērīgi nenogurdinot klausītājus (salīdzinājumam – pēdējo Dziesmu svētku vokāli simfoniskās mūzikas koncerta programma bija jūtami apjomīgāka), un ar acīmredzamu daudzskaitlīgās publikas interesi.

Tiesa, paziņojums, ka lielkoncerts ir izpārdots, neatbilda patiesībai – turpat netālu no manis bija vismaz piecas brīvas vietas –, un tas ir pirmais signāls, ka kaut kas nav labi. Šogad latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts izskanēja divdesmito reizi, un tas dod iespēju ar retrospektīvu atskatu izdarīt secinājumus. Un secinājumi nav tie paši iepriecinošākie, lai gan uzreiz jāteic, ka komponisti pie tā ir vismazāk vainīgi.

Pagājušā gada lielkoncertā iztrūka pirmatskaņojumu. Šogad tie atkal bija – Aleksandra Avrameca jaundarbs "Ausma" (jau tuvu programmas beigām) un Jāņa Petraškeviča vijoļkoncerts "vārdi ar izzudušiem burtiem". Taču komponistiem ir vismaz tikpat svarīgi, lai viņu mūzika pēc pirmā atskaņojuma nepazūd nebūtībā, lai būtu arī otrais, trešais un ceturtais atskaņojums, un šoreiz šo iespēju sniedza Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā – tie, kas nebija "Lielajā dzintarā" pēdējā Vecgada koncertā, tagad varēja iepazīt Artura Maskata tango "Augusta zvaigznes", un arī Andra Dzenīša Otrās simfonijas "Silts vējš" 35 minūtes beidzot skanēja Rīgā.

Šogad latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts izskanēja divdesmito reizi.

Foto: Kaspars Balamovskis/Publicitātes

Tātad – lielkoncertā Dzenīša simfonija ar pamatīgu atrāvienu bija visgarākais darbs. Taču kvantitātei šeit pievienojusies arī kvalitāte, kas apstiprināja Liepājā gūto pārliecību par šī opusa īpašo vērtību, kura klausītājā raisa sinestētiskas izjūtas, emocionālu noskaņu spektru un saskarsmi ar vārdos grūti formulējamo, kas drīzāk uztverams ar intuīciju un ķermeniskām maņām. Īsi sakot, Dzenītis šeit ir poētisks, gaišs un metafizisks, un klausītāji viņa būvētās dramaturģiskās arhitektonikas pavērsienos sastapās arī ar psiholoģiskām zemstrāvām.

Ko lai saka par Aleksandru Avramecu, kuru vēl pirms pāris gadiem reti kurš zināja, bet tagad viņam jau ir Lielās mūzikas balvas nominācija par stīgu orķestra partitūru "Iridiscence"? Neviens no viņa jaundarbiem nav pievīlis, un opuss "Ausma" pilnā mērā turpina piepildīt uz komponistu liktās cerības – stīgu grupai pievienojušās tikpat kolorītas un daudzveidīgas pūšaminstrumentu krāsas un harmonijas, skaņdarba emocionālā pasaule iemirdzējusies nianšu bagātībā, bet rūpīgi veidotā mākslinieciskā dramaturģija uzrunā ar autora idejās pausto iztēli un plastiskumu. Aleksandrs Avramecs katrā jaunā darbā nāk klajā ar atšķirīgu stilistisko pavērsienu, ar atšķirīgu skatpunktu, un arī tā bija viena no īpašībām, kuru teicami uztvēra un iedzīvināja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Aivja Gretera vadībā. Ko lai saka par Jāni Petraškeviču, kura mūziku, kā to atkal var redzēt no 8. februāra programmas Cēsīs, labprāt spēlē avangarda skaņumākslā vismērķtiecīgāk trenētie ārzemju interpreti? Arī vijoļkoncertā "vārdi ar izzudušiem burtiem" komponista pieredze viņam nākusi par labu, jo orķestra skaņuraksta pārdomātais izklāsts neaizēno solista balsi un vijoles individualitāti; arī šajā partitūrā Petraškeviča racionālās konstrukcijas papildina un atdzīvina muzikālā tematisma plūdums, elpojums un dinamizācija.

Tiktāl par vērtīgāko, kas tika piedzīvots 2025. gada lielkoncertā. Jo Aleksandra Avrameca "Ausma" noteikti jāatskaņo vēlreiz, jo Magdalēnai Gekai un Normunda Šnē vadītajam Valsts kamerorķestrim "Sinfonietta Rīga" Petraškeviča stils un estētika bija īsti piemēroti. Un atkal jāuzsver solistes priekšnesuma pārliecība un spozme, kas vismaz šajā interpretācijā radīja asociācijas ar kādu citu ievērojamu vijolnieci – Paulu Šūmani (un attiecīgi vēlēšanos dzirdēt Petraškeviča vijoļkoncertu arī viņas versijā).

Un tas patiešām būtu nepieciešams, jo būtiskāko problēmu 24. janvāra vakarā iespējams definēt īsi un skaidri – latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertam Latvijas Nacionālā opera nav piemērota. Tā rīkotājiem vajadzēja godīgi atzīt – galvaspilsētā koncertzāles nav, tātad lielkoncerts jāpārceļ uz Liepājas "Lielo dzintaru" vai Rēzeknes "Goru". Taču tas netika izdarīts, un iznākumā operas akustikā mocījās orķestri, mocījās komponisti un mocījās publika. Viss skanēja aptuveni vienādā mezzo piano dinamikā ar mezzo forte pacēlumu vētrainākajos uzbrāzmojumos, un pilnvērtīgu iespaidu par jaundarbiem šeit nebija iespējams gūt, tas nozīmē, par Maskata tango "Augusta zvaigznes" īsto pievilcību arī ne, kur šoreiz centrālo uzmanību pievērsa Artūra Nīgaļa horeogrāfija un deja.

Tiesa, pat vislabākā akustika nespētu noslēpt to, ka Dzenīša simfoniju daudz izteiksmīgāk bija interpretējis Andris Poga, ka Arvīda Žilinska klavierkoncerta otrā daļa labāk lai būtu palikusi vēsturē (neraugoties uz to, ka operas orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā un pianists Matīss Žilinskis darīja daudz), bet Pētera Plakida partitūra klarnetei un orķestrim "Vēl viena Vēbera opera" nepieder pie komponista gudrākajiem darbiem (lai gan Mārtiņa Circeņa un Aivja Gretera dialogam netrūka artistiskuma). Pats Plakidis droši vien teiktu, ka mūzikai nav jābūt gudrai – bet tādā gadījumā, lūdzu, kādu no viņa simfoniskās daiļrades virsotnēm. Un kādu no Romualda Kalsona simfonijām četru minūšu kinomūzikas tango vietā (pilnībā pietika ar Maskatu). Un kādēļ noslēgumā Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis"? Ak tādēļ, ka klasiķim ir 150 gadu jubileja? Bet kur palika Longīna Apkalna simtgadē nepieciešamais atgādinājums par komponista simfonijām? Varbūt par to beidzot atcerēsies 2026. gada lielkoncertā kopā ar Bruno Skultes simfonisko skerco "Nerrs", kas nezināmu iemeslu dēļ šogad tika izmests no sākumā pieteiktās programmas? Rezumējot – arī par repertuāra izvēli lielkoncerta veidotājiem vērts rūpīgāk padomāt. Un, protams, Rēzeknē vai Liepājā. Jo, vēlreiz atkārtoju, galvaspilsēta pati sev izrakstījusi nabadzības apliecību.