6.1 °C
Pašā sākumā minēto frāzi no 2024. gada 14. novembra programmas tikpat labi nedaudz mainītā formā var attiecināt uz pasākumu nākamajā vakarā, kur uzstājās saksofonists Aigars Raumanis un videomāksliniece Sandija Trautmane.
"Spontāna vēlme uzstāties kopā" – tas ir tikai dabiski interpretam, kurš spēlē dažādos kameransambļos, izmēģinājis spēkus kompozīcijā un raugās pāri atskaņotājmākslas robežām, un māksliniecei, kura iedziļinājusies elektroniskās mūzikas pasaulē un īsteno vizuālās ainās, tēlos, idejās ietvertu sadarbību ar citām kultūras jomām. Taču vēl pirms tam – stīgu kvarteta "Sponte" koncerts Mazajā ģildē. Kvarteta nosaukums jauns – kopš 2020. gada, bet konkrētie vārdi – vijolniece Marta Spārniņa, vijolniece Liene Neija-Kalniņa, altists Ivars Brīnums un čellists Ēriks Kiršfelds – gan liecina par pamatīgu kameransambļa un kamerorķestra muzicēšanas pieredzi. Jauns ir arī repertuārs, jo līdzās klasiķu partitūru interpretācijām stīgu kvartets "Sponte" pirmatskaņojis Platona Buravicka, Lindas Leimanes un Matīsa Čudara jaundarbus. Tagad kārta pienākusi Kristam Auzniekam, un, tā kā viņa opusa "Rose of Vision I" atskaņojums 29. jūlijā Madonā tomēr bija pārāk grūti aizsniedzams, skaidrs, ka uz koncertu Rīgā gan bija noteikti jāiet.
Pa vidu abiem notikumiem – "Sinfonietta Rīga" stīgu kvarteta jeb Agneses Kanniņas, Kristiānas Krūzkopas, Artūra Gaiļa un Kārļa Klotiņa koncerts 7. septembrī ar Auznieka "Rose of Vision II" pirmatskaņojumu. Līdz ar to prieks, ka komponists pārlieku neatkārtojas – mākslas centrā "Zuzeum" bija dzirdamas postminimālistiskas meditācijas, toties tagad jaundarba izklāstu raksturoja piesātinātāki un nospriegotāki tēli ar košākām faktūrām un emocijām. Vēl precīzāk – šoreiz Auznieka "Vīzijas roze" atbalsoja vēlīnā romantisma stilistiku, pret ko man personiski nav nekas iebilstams, vēl jo vairāk – iespēja vilkt paralēles ar Latvijas klausītājiem tagad jau tīri labi zināmā Ralfa Vona-Viljamsa mākslu šķita gluži simpātiska. Tālāko asociāciju gamma, protams, ir vēl subjektīvāka, skaņdarba gaitā iztēlojoties garām slīdam Anglijas, Velsas un Skotijas ainavas, taču tas tikai apstiprina Krista Auznieka līdzsvaroto un iekšēji harmonisko pasaules skatījumu. Patlaban paliek neatbildēts jautājums, vai arī nepilnās piecpadsmit minūtēs nebūtu noderējusi vēl kāda kontrastējoša dramaturģiskā līnija, bet uz to ar tāda paša līmeņa interpretācijām varbūt nākotnē atbildēs vēl citi ansambļi. It īpaši tādēļ, ka "Rose of Vision" cikls joprojām ir nenoslēgts.
Arī pārējie divi opusi radīja pārsteigumu. Vispirms Antona Vēberna stīgu kvartets (1905), kur iekavās liktais gadskaitlis šo partitūru atšķir no 1938. gadā radītā stīgu kvarteta ar 28. opusa numuru. Citiem vārdiem sakot – 1905. gadā Vēbernam ir 22 gadi un viņš komponē izvērstāku darbu ar pieauguša cilvēka jūtu un intelekta dziļumu Gustava Mālera pārstāvētā romantiskā ekspresionisma garā. Turpretī Ludvigs van Bēthovens Vienpadsmito stīgu kvartetu raksta 1810. gadā, un tad ir piecpadsmit gadu pauze līdz pēdējiem pieciem stīgu kvartetiem, kas, pēc vispārpieņemtā priekšstata, reprezentē Bēthovena vēlīno stilu. Taču Vienpadsmitais stīgu kvartets tieši tāpat ir apstiprinājums tam, ka ģēnijs arī mazāk slavenos darbos paliek ģēnijs, jo opusa skaņurakstu caurvij romantisma laikmeta kompleksitātes, un tikai noslēguma epizodē Bēthovens atceras, ka viņš tomēr ir Vīnes klasiķis, nevis Brāmsa un Dvoržāka laikabiedrs.
Būtiskākā atziņa no šī visa – Marta Spārniņa tieši šādā sastāvā ir īstajā vietā un vislabākajā kvalitātē, savukārt viņas domubiedru pieredze palīdzējusi izveidot ansambli, kurš droši iedziļinās visnopietnāko skaņdarbu bagātīgajās dimensijās, šādi radot izteiksmīgas un saliedētas interpretācijas. Te ir spoža un mērķtiecīga pirmās vijolnieces vadība, un te ir sapratne par kopīgiem ansambļa mērķiem un idejām. Tas dod cerības uz tikpat lielisku turpinājumu.
Aigars Raumanis, kurš veselas pusstundas garumā spēlē Filipa Glāsa trīspadsmitdaļīgo ciklu "Melodijas" saksofonam solo – tas arī pasaka visu par motivāciju doties uz 15. novembra koncertu "Putnu balsis. Melodijas un meditācijas" Kaņepes kultūras centrā. Talantīgu saksofonistu arī Latvijā netrūkst, taču Aigars Raumanis izvirza sev tādus mērķus kā reti kurš, un to īstenojums pārliecina ar stila, gaumes un tembra izjūtu, ar dabisku muzikalitāti un ar vienlīdz aktīvu un niansētu emocionālo sniegumu. Pats Glāsa opuss viņa daudzskaitlīgajā daiļradē varbūt arī nepieder pie komponista spožākajiem darbiem – kaut kas no minimālisma, bet ne tik daudz, lai uzburtu misticismam līdzīgu atmosfēru, kaut kas no romantisma, bet ne tik daudz, lai kāds melodisks motīvs klausītājam paliktu prātā, taču kopējā forma gan veidota prasmīgi un kontrastaini. Un šos impulsus precīzi uztvēra arī māksliniece Sandija Trautmane, kuras izplānotās un improvizētās videoprojekcijas drīzāk iedarbojās nevis paradoksālā pretstatā mūzikai, bet gan saskanīgā un smalkjūtīgā dialogā.
Šie parametri raksturoja arī pārējo programmas gaitu, kur uz ekrāna redzamo tēmu loks (cilvēka un dabas mijiedarbība, piemēram) ar muzikāliem izteiksmes līdzekļiem izpaudās trīs visnotaļ dažādās partitūrās saksofonam un elektronikai. Te bija Madaras Pētersones opuss "CO2", kur jaunu elektroakustisku dimensiju meklējumi saplūda ar poētiskiem skatpunktiem, te bija arī Jakoba ter Veldheisa daiļrades plastiskums un asprātība, ko šoreiz varēja dzirdēt skaņdarbā "Mīlas dārzs", un Karenas Tanakas "Naktsputna" lidojumā jaušamās mistērijas un atspoguļotā lirika. Šāda repertuāra izvēle arī liecināja par nopietnu attieksmi (ja kāds latviešu autora darbs izrādās veiksmīgs, tad to vērts spēlēt vēl un vēlreiz), un 15. novembra programma tieši tāpat aicina gaidīt turpinājumu – gan atgriešanos pie Madaras Pētersones aizkustinošā opusa "Bezdelīga" trio "Metamorfoze" skaņās vai kādā citā salikumā, gan jaunas interpretācijas Filipa Glāsa mūzikai, kur saksofona tembrs uzmanības centrā ir vairākkārt.
