Aizvien rudenīgāk un rudenīgāk. Divi kormūzikas koncerti

Pašā sākumā jāteic, ka intuīcija nevīla – doma salīdzināt divus koncertus galu galā nāca par labu gan Latvijas Radio korim, gan Valsts akadēmiskajam korim "Latvija".

2024. gada 7. novembrī "Rīgas a cappella festivāla" programma "Sarunas bez vārdiem" noritēja "Sporta 2" kvartāla Lielajā zālē – telpā, kas šādiem nolūkiem un visiem klātesošajiem tika teicami pielāgota. Un arī šajā koncertā Latvijas Radio kori diriģēja tā iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava. Atšķirībā no nupat minētās muzikālās vienības Valsts akadēmiskais koris "Latvija" ar diriģentiem eksperimentē vairāk, un tā nu salīdzinājums radās arī ar neseno koncertu Rīgas Domā, kur kora priekšā stājās Valdis Tomsons. Šoreiz, 9. novembrī, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (un arī trešā stāva telpa starp izstāžu zālēm ir tīri labi piemērota muzikāliem priekšnesumiem) kori vadīja Artūrs Švarcbahs. Arī viņam izdevās veiksmīgas un pārdomātas interpretācijas, arī viņš kopā ar domubiedriem programmā "Gleznainais romantisms" pēc 30. oktobra "Ainavām" un 7. novembra "Sarunām bez vārdiem" raisīja aizvien rudenīgākas un rudenīgākas noskaņas. Gaidot neizbēgamo brīdi, kad, pārfrāzējot Viktoru Coju, pūstošo rudens lapu vietā iestāsies baltā draņķība.

Tāds, lūk, "gleznainais romantisms", taču vēl pirms tam – programma, kas lielā mērā veltīta Džonam Keidžam. Tikpat lielā mērā – arī Žiboklei Martinaitītei, kas gluži labi saprotams, jo šajās dienās iznāk Latvijas Radio kora albums ar lietuviešu komponistes mūziku. Divi pārējie autori konceptuāli noslīpētajā priekšnesumā pārstāv latviešu skaņumākslu. Vokalīzes "Rudens dziesma" un "Migla" radījis Jānis Ivanovs (vēl viens arī ierakstos rodams Radio kora veikums), bet precīzi koncerta vidū skanēja Riharda Zaļupes sarakstīta "Ritmiska variācija". Funkcionālas ievirzes opuss, protams, taču iecerētajā dramaturģijā tas bija īstajā vietā.

Kur ir Džons Keidžs, tur ir liela varbūtība, ka būs arī laikmetīgā deja. Savulaik tie bija amerikāņu meistara līdzgaitnieki Mērss Kaningems, Pērla Praimusa un Valērija Betisa, bet tagad – Lilija Lipora. Tiesa, ar Žibokles Martinaitītes "Ululations" viņa visu bija pateikusi, un fināls ar Keidža opusu "Four 2" izdzisa absolūtā meditācijā vienīgi kora balsīs, un arī Jāņa Ivanova ainavās klausītāju iztēlei pietika ar dziedājumu, taču citkārt, sākot ar Martinaitītes darbu "Aletheia" un Keidža partitūru "Five", dejotāja atradās publikas uzmanības centrā.

Šai ziņā jāpievienojas Lilijai Liporai veltītajiem Līgas Buševicas cildinošajiem vārdiem, kur piesaukta gan "enerģētiski nospriegotā un dinamiskā dejas etīde", gan "uzmanīgs un distancēts horeogrāfiskais risinājums". Turpretī no muzikologa skatījuma, no mūzikas vēstures viedokļa tikpat zīmīgi bija dejotājas ieskandinātie gongi, jo tie aicināja vēlāk atkal noklausīties Keidža jaunības gadu eksperimentus ar sitaminstrumentiem ciklos "Konstrukcijas" un "Iedomātās ainavas", vienlaikus akcentējot to, ka Radio kora izdziedātie "numuru skaņdarbi" piederīgi komponista mūža nogalei. Un ar to arī pietika, lai priekšnesuma gaitā klausītāja apziņā izsauktu metafiziskas pārdomas. It īpaši tādēļ, ka Žibokles Martinaitītes transcendentālisms sasaucās ar Keidža harmoniskajām vertikālēm; it īpaši tādēļ, ka Jāņa Ivanova rezignētais impresionisms teicami sabalsojās ar nupat definētajiem raksturlielumiem. Un te, protams, ir Latvijas Radio koris ar vokālu daudzdimensionalitāti un tīrību; te ir arī Sigvards Kļava, kura pieredze un iedziļināšanās kora māksliniekiem atkal ļāva izveidot visniansētāko interpretāciju spektru.

Ralfs Vons-Viljamss, Gustavs Mālers un Paula Šūmane – līdzās diriģentam Artūram Švarcbaham tie bija centrālie vārdi Valsts akadēmiskā kora "Latvija" jaunās programmas pieteikumā. Un tas uzreiz lika secināt, ka šoreiz nebūs tradicionālais repertuārs un klasiskā pieeja, jo tieši Vons-Viljamss un Mālers kā simfoniskās mūzikas meistari ir diriģenta Tarmo Peltokoski redzesloka centrā, un Vona-Viljamsa opuss "Cīrulis padebešos" zināms no vijoles un orķestra atskaņojumiem. Turklāt 9. novembra koncertā Paula Šūmane pilnā mērā izmantoja iespēju uzstāties arī viena pati ar Johana Sebastiāna Baha Otrās sonātes "Andante" un Ežēna Izaī Ceturtās sonātes "Sarabandas" lasījumiem.

Un tomēr – šeit augstā kvalitātē skanēja arī a cappella kormūzika, kur Mālera triju solodziesmu pārlikumos ("Divas zilās acis", "Es esmu zudis šai pasaulei" un "Sākotnējā gaisma") koris un diriģents pārliecinoši īstenoja koncerta caurviju dimensiju – Mālera iecerētās, ieraudzītās un atspoguļotās mūžīgās gaismas pastāvīgu klātbūtni. Divas dienas iepriekš Keidžam blakus bija Martinaitīte, bet šeit muzikālās poēzijas bagātīgumu un savstarpējo dialogu pārstāvēja Mālera un Vona-Viljamsa daiļrades salikums, kur arī angļu autora darbu interpretācijās iezīmējās aizvien jauni skatpunkti un kontrasti. Sākot ar brīnišķīgo ciklu "Trīs Šekspīra dziesmas", turpinot ar folklorisko opusu vīru balsīm "Caur krūmiem un caur ērkšķiem" un noslēdzot ar "Cīruli padebešos". Kas tikai apstiprināja atziņu, ka ar tādu toni un attieksmi Paula Šūmane spētu nospēlēt jebko, un tas būs vienlīdz izcili.

Jebkurā gadījumā neiztikt arī bez kritiskām piezīmēm, pie reizes atkal izmantojot izdevību izgāzt sarkasmu pār "gleznainā romantisma" standartfrāzi. Pirmkārt, neviens no 9. novembra programmā iekļautajiem komponistiem īsti neatbilst romantisma laikmetam. Otrkārt, vai patiešām līdzās visiem Mālera pārlikumiem nevarēja atrast nevienu oriģinālpartitūru vijolei un korim? Un, ja 19. gadsimtā tādu nav, tas nozīmē tikai to, ka bija pienācis laiks pievērsties 21. gadsimta mūzikai, it īpaši latviešu komponistu jaundarbiem. Visbeidzot, vēršot skatu atpakaļ uz Radio kori – Valsts akadēmiskā kora "Latvija" vadītājs nebaidās dot iespēju arī citiem diriģentiem. Publikai būtu tikai interesanti iepazīt programmas, kurās Latvijas Radio kori diriģētu arī Pēteris Vaickovskis, Anastasija Kildiša vai Jurģis Cābulis.