Dodoties vizītē, pa automašīnas logu vēroju, ka saimnieki gatavojas ļoti svarīgam darba cēlienam – rupjās lopbarības sagatavošanai. Tā kā ceļš bija jāmēro vairāku desmitu kilometru garumā, varēja manīt dažādas zāles lopbarības vākšanas tehnoloģijas – gan rituļos gatavotu, gan izmantojot savācējpiekabes, gan sagatavojot uzglabāšanai žāvējot jeb gatavojot sienu. Atsaucu atmiņā, cik ļoti pēdējos gados ir mainījusies izpratne par rupjās lopbarības smalcinājuma nozīmi un to, vai augstražīgos ganāmpulkos govij ir nepieciešams garš siens, bez smalcinājuma. 

Taču īpaši patīkamu pārsteigumu piedzīvoju, ierodoties saimniecībā, kur saulē laistījās jauns, jaudīgs rupjās lopbarības smalcinātājs pašgājējs, kam ar bioloģisko konservantu tika uzpildīta tvertne, un tehnika, kas nepieciešama kvalitatīva skābsiena gatavošanai. 

Ar prieku atcerējos, cik rūpīgi saimnieks apsvēra un rēķināja investīcijas nepieciešamību rupjās lopbarības sagatavošanas tehnikā, kad veterināro vizīšu laikā diskutējām, kādi būs ieguvumi. No manas puses – galvenokārt akcentējot govju veselību, piena komponentu uzlabošanu, ražības palielināšanu, uzlabojumus atražošanā. Šādam izsvērtam lēmumam saimnieks veltīja apmēram gadu, tādējādi tas ir rūpīgi plānots, izvērtēts, un iespējami precīzi aprēķināta investīciju atdeve.