Cik liela būs iespējamība, ka augstu attīstīta civilizācija varēs pati sevi iznīcināt Visuma mērauklām ārkārtīgi neilgā laikā?

Mūsdienās teju vai jebkuras kosmiskās misijas viens no galvenajiem uzdevumiem ir ārpuszemes dzīvības formu meklēšana. Un tā tomēr nav tikai parasta zinātkāre, sak, vai tad mēs esam vai neesam vienīgie visā apzināmajā Visumā, bet gan potenciāli ārkārtīgi vērtīga informācija, kas varētu dot iespēju labāk saprast to, kā īsti dzīvība radusies uz mūsu planētas.

Taču pagaidām visi šāda veida centieni izrādījušies ne īpaši sekmīgi, ieskaitot arī speciāli šim nolūkam atvērto projektu SETI. Kāpēc tā? Vai patiešām šķietami bezgalīgā (cilvēkam piešķirto apjēgšanas spēju ietvaros) Visuma plašumos, kur eksistē miljardiem zvaigžņu, ap kurām riņķo vēl lielāks daudzums planētu, no kurām daudzas, kā tas jau tagad ir zināms, dēvējamas par eksoplanētām jeb Zemes apstākļiem pielīdzināmām, tā arī nekad neko nav izdevies atrast?

Pagājušā gadsimta vidusdaļā iesākusies šādu jautājumu vētrainā apspriešana pārtapa vismaz tā dēvētā “Lielās klusēšanas” jeb Fermā principa formulējumā: “No vienas puses, izvirzīta virkne argumentu par to, ka Visumā vajadzētu eksistēt ievērojamam daudzumam tehnoloģiski attīstītu civilizāciju. No otras puses, nav pilnībā nekādu novērojumu, kas to apliecinātu. Situācija ir paradoksāla un noved pie secinājuma, ka vai nu mūsu izpratne par dabu, vai arī mūsu novērojumi ir nepilnīgi un kļūdaini.”