Varbūt labāk, lai Tunguskas noslēpums tā arī paliek neatklāts, jo tādā statusā tas zinātnes attīstībai nesīs ievērojami vairāk labuma...

Kopš leģendārā Tunguskas meteorīta nokrišanas Sibīrijas taigā pagājuši 115 gadi. Šajā laikā sprādziena vietā pabijuši vairāki simti zinātnisko ekspedīciju, tapušas neskaitāmas notikušā versijas un pat pilnībā uzmodelēta sprādziena fiziskā aina. Tomēr joprojām eksistē vismaz divas svarīgas problēmas: postījumu mehānisms un kosmiskā ķermeņa sastāvs palicis neizzināts. Tostarp gluži nesen tapušo Krasnodaras pētnieku izvirzīto jauno versiju jau tagad daudzi sākuši uzskatīt par vienu no reālākajiem izskaidrojumiem. Ko tā pauž? 

Notikuma īsā vēsture

Agri no rīta, 1908. gada 30. jūnijā, virs upes Podkamennaja Tunguska baseina virzienā no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem nolidoja spožs debess ķermenis, kuru pavadīja pērkonam līdzīgas skaņas, kamēr beigās atskanēja jaudīgs sprādziens. Atbilstoši dažādiem aprēķiniem tas noticis 5–15 kilometru augstumā virs zemes, tā jauda bijusi aptuveni 50 megatonnas trotila ekvivalentā, un sprādziena izraisītais triecienvilnis iznīcinājis aptuveni 80 miljonus koku neticami lielā laukumā.

Tajā mirklī zeme esot pamatīgi trīcējusi vairāku simtu kilometru attālumā, un sekas izpaudušās arī kā dīvainas atmosfēras parādības. Piemēram, Krievijā, lielā daļā Eiropas valstu un dažos Āzijas reģionos novērota debesu mirdzēšana naktī, tumsa nav iestājusies arī pēc saules norietēšanas, bet vietējie iedzīvotāji novērojuši debesīs ilgi nepārejošus raibus zibšņus, Saules halo, sudrabainus mākoņus un virkni citu optisko efektu. Tas turpinājies vairākas dienas pēc kārtas...