Vai senlatvietim no nāves bail? Nē, viņš pāreju no dzīves Šaisaulē uz dzīvi Viņsaulē uztver kā dabīgu – mīļā Dieviņa liktu – notikumu gaitu. Ir versija, ka senā latvieša saprašanā cilvēks ir trīsdaļīgs: pēc nāves Zemesmātei atdodamais augums, auguma vieliskais dvīnis velis, kas dodas uz Veļumātes valstību, un dvēselīte, kas aiziet pie Dieviņa dziedādama. 

“Tajā pašā laikā ir uzskats, ka vispirms dvēsele nokļūst Veļu valstībā un tad no tās Pazemes dodas uz Debesīm,” papildina tautas tradīciju pētniece Aīda Rancāne.

Vai no minētā var secināt, ka tie, ko mēs aicinām uz veļu mielastu, vēl līdz debesīm nav tikuši? Jo viņi taču nāk no veļu valstības… “Viņi nāk no citas pasaules, no Viņsaules, bet Viņsaule – tas ir ļoti plašs jēdziens! To nevar lokalizēt tikai kapsētā! Tas ir kaut kas daudz plašāks, varētu teikt – neredzamā pasaule. Tajā ietilpst gan debesis, gan pazeme, tā caurauž cilvēka apdzīvoto telpu.

Viennozīmīgi atbildēt, kas ar mums notiek pēc nāves, ir ļoti grūti. Tautasdziesmās vēstīts, ka tajā saulē viss notiek tāpat kā pie mums – tiek strādāts, un viss ir jauki un taisnīgi. Citās dziesmās teikts, ka tur ir skumji un putni nedzied… Ļoti dažādi ir šie priekšstati! Tāpat nevar izsekot arī dvēseles pēcnāves ceļojumam vai lokalizācijai, jo reizēm sanāk, ka dvēsele vienlaikus var būt gan kapsētā, gan debesīs, gan kaut kur mājās vai vēl kaut kur.”