Mūsu avoti ir Zemesmātes dzidrās acis, kas dienu un nakti, gadu no gada raud, dāvājot dzīvinošo ūdeni katram, kurš to atrod. Mums patiešām ir ļoti paveicies, pat neapzināmies, cik esam bagāti, jo Latvijā ir bezgala daudz dabisko un cilvēku nepārveidoto vai ūdens ņemšanai pielāgoto avotu. Gandrīz pie visiem lielākajiem, kam plūsma saglabājas visu gadu, var piekļūt, pasmelt, nogaršot un paņemt līdz. 

Divu vienādu nav! Ejot garākās pastaigās, vācot ārstniecības augus, lasot ogas, jebkurš var kļūt par kāda jauna un iepriekš nezināma avota atklājēju. Lai gan Latvijā uzskaitīti vairāki tūkstoši avotu, tie nebūt nav visi. Kādi vēl arvien slēpjas mežos un nepieejamās gravās, kādi lēni burbuļo aizmirstībā, jo bijuši zināmi vien tuvējo māju ļaudīm. Māju vairs nav, iztekas aizsērējušas un aizaugušas.

Atkarībā no ūdens pieteces ir sezonālie jeb gruntsūdens avoti, kuri atmostas pēc sniega kušanas vai lietusgāzēm. Tiem nav īpaša kvalitāte, jo izfiltrējušies tikai caur samērā plānu un porainu augsnes slāni. VĀCAMgrāmatas lasītājiem, kuri dosies ceļā salīdzināt garšas un pēcgaršas, lai atrastu to vienu īsto, iesaku uzmeklēt artēziskos avotus ar spēcīgu un pastāvīgu plūsmu, tādus, kuru ūdeņi nāk no daudz dziļākiem zemes slāņiem.

Ir kāpjošie avoti, kuri izplūdes vietā ceļas (plūst) uz augšu, un ir krītošie, kuri no iztekas vietas plūst horizontāli vai tek lejup pa nogāzi. Interesanti ir slāņveida avoti, kuri, izvietojušies horizontālā rindiņā, lēnām pilina, sūcas no smilšakmens vai dolomīta iežiem un, satekot kopā, pamazām veido strautiņu. Ne viens vien šāds avots vai avotu grupa senatnē iesākusi kādas smilšakmens alas veidošanu, piemēram, abas Liepas Ellītes – Lielā un Mazā, Gūtmaņala, Kalējala.