Ejot pirtī, mēs cits citam novēlam vieglu garu, pieminam un piesaucam Pirts gariņu. Par to runā tautasdziesmas, ticējumi, teikas un pasakas. Kopš 2022. gada 12. aprīļa tam pat ir dota oficiāla definīcija Pirts terminoloģijā:

  • pirts gariņš – mitoloģiska būtne, pirts vides uzturētājs.
  • [pirts] gars – tvaiks, kas rodas pērtuvē pēc ūdens uzliešanas uz sakarsētiem pirts krāsns akmeņiem atbilstošai mikroklimata veidošanai pērtuvē. Pirts gars simboliski apzīmē arī pirts gaisotni, kas valda pirts telpās, un pēršanās sajūtu un stiprumu.

Šodien vēlos aicināt sev līdzi manā “Mīļpirtiņā”, kur tevi jau gaida smaržīga tējas krūze, un parunāt par Pirts gariņu.

Kas tad īsti ir Pirts gariņš?

Katram noteikti kaut kas savs. Vieniem tas ir vienkārši uz karstiem pirts akmeņiem uzlieta ūdens tvaiks. Citiem – dzīva, neredzama būtne, kura mīt pirtī. Vieniem tas ir mazs vīriņš vai pat vesela ģimene ar palaidnīgiem bērneļiem, citiem – pirts māmulīte, Laima, Māra, kuras nāk talkā pirts darbā vai pēc tam mazgāties.

Kura ir pareizā versija? Tev viennozīmīgi tava ir pareizā. Nekas, kas mākslīgi vai modes pēc uzspiests, nav dzīvs. Es šodien vienkārši dalos ar savu redzējumu. Man Pirts gariņš ir pirts dvēselīte. Mans sabiedrotais un palīgs pirts lutinājumā. Tāpēc tā arī pret viņu izturos – ar dziļu cieņu un pietāti.

Katrs, kurš tam tic, kāpjot pāri pirts slieksnim, izrāda godu gan pirtiņai, gan Pirts gariņam, mīļi sasveicinoties. Pēc labi padarīta darba vai izbaudītas pirts dienas atstāj cienastiņu Pirts gariņam un, ejot prom, pateicas pērējam, pirts kūrējam, pirtiņai un pirts gariņam.