Martu Kimonti – mongoļu šamaņu pēcteci, pēc izglītības mākslinieci, pēc sirds aicinājuma – veselības uzturēšanas sistēmu pētnieci un zināšanu tālāk nodevēju – satieku pēc festivāla “Spīganu salidojums”, kur viņas semināru stends bija viens no apmeklētākajiem. Un ne velti! 

Grūti nepamanīt, ka tevī rit dažādas asinis. Kur ir tava senču dzimtene no mongoļu puses?

Tētis ir no Huvsugula rajona, tas ir kādi 800 km no Ulanbatoras. Viņi dzīvo ļoti tīrā un Mongolijā ļoti populārā vietā, kur atrodas tirkīzzilais Huvsugula ezers, dzidrs, dziļš. Tā arī skaitās viena no šamaņu koncentrēšanās vietām. Īpaša vieta. Tētis aizbrauca studēt uz Odesu, un tur izritinājās viņa un manas mammas stāsts.

Tu Huvsugulu arī izjūti kā senču zemi?

Jā, noteikti! Pirms vairākiem gadiem Viņsaulē aizgāja mana Mongolijas ome… Meditācijās un atdzimšanas elpas sesijās viņa vairākkārt pie manis ir nākusi un palīdzējusi procesos.

Vēl esmu domājusi par tēvatēva atzaru. Kad pēdējo reizi braucām, bijām vietā, kur viņš dzimis – pie klintīm, ļoti tālu no civilizācijas, pilnīgā nekurienē. Tur mana vecvecmāmiņa skaitījās vietējā “jocīgā”. Viņa manam tētim iemācīja, kā pēc akmeņu zīlēšanas atrast, kur stepē aitas ganās. Šo es vēlos no sava tēva pārņemt, bet vispirms man jāatrod 41 centa izmēra akmens.

Ko nozīmē – jāatrod?

Ieraugi, sajūti, paņem! Vislabāk, ja tie nākuši no dažādiem biotopiem – kalni, upes, mežs utt. Manā kolekcijā pašlaik vēl nav daudz – kādi padsmit akmeņi. Tētis to tā nenopietni, kā sme- joties, bet, manuprāt, tas ir kaut kas īpašs! Savā laikā mammas draudzenes pie viņa nāca… nu, ne gluži zīlēt, bet prognozēt kaut kādas savas lietas tieši caur šiem akmeņiem.

Tagad viņš to vairs nedara. Viņam tika nodotas spējas, šis spēks, bet viņš to, iespējams, izmantoja kaut kādā ne īsti korektā formā un sajutās slikti.