Kad pirms deviņiem gadiem atgriezos no sava pirmā lielā svētceļojuma, mūsu ģimenē dažu mēnešu laikā no dzīves aizgāja divi padzīvojuši minkas. Pirmā māsas kaķene Rikija, gandrīz 19 gadus veca – sagaidījusi un izauklējusi visus trīs māsas bērnus. Otrs – 18 gadus vecs runčuks, kurš dzīvoja pie mūsu vecākiem. 

Parasti kaķi, kā vairākums zvēru, jūtot, ka dzīve beidzas, dodas prom no mājām vai vismaz cenšas noslēpties. Mūsu Peksis rīkojās citādi – pirms tam vēl būdams tīri žirgts minku seniors, atnāca pie vecākiem gultas kājgalī, pateica tādu īpašu ņau uz atvadām, un prom viņš bija.

Šie notikumi lika man vēlreiz domāt par to, ka dzīvnieki pie mums neatnāk nejauši, bet ar savu misiju – palīdzēt, iemācīt, nereti aizpildīt tukšumu dzimtas sistēmā. Kad tā paveikta, viņi dodas prom.

Apvaicājos par šo arī krāsu terapeitei un kaķu pazinējai Lindai Rikšei.

“Kaķis atnāk pie cilvēka tad, kad cilvēks ar kaut ko netiek emocionāli galā, kad cilvēks, iespējams, ir emocionāli pārjūtīgs. Un aiziet tad, kad kaut kas tiek atrisināts, sakārtots. Varbūt pat tā, ka dzīvnieks ilgi slimo, sēž uz zālēm, bet aiziet nevar – uzdevums nav izpildīts. Piemēram, cilvēks pārdzīvo smagu krīzi, miegā dvēsele dodas paceļot un var būt kārdinājums nenākt atpakaļ, dzīvnieks var šo just un burtiski pieskatīt ceļotāju, lai neaiziet par tālu un par agru.