Labi zināma lieta – nereti, jau tikai pieminot poltergeistu kā parādību, vairākumam cilvēku acumirklī rodas ļoti nelāga sajūta, proti, tādam viesim no nosacītās smalkās jeb viņpasaules katrā ziņā jābūt kaut kam ļoti atbaidošam un ļaunam. Tiesa, tā pati mitoloģiskā atmiņa un pieredze pauž arī to: ja jau ir baisie un ļauni, katrā ziņā jābūt arī pretpoliem – simpātiskajiem un jaukajiem. Bet vai tā patiešām arī ir?
Gluži kā dzīva būtne
Pats vārds ‘poltergeists’ tulkojumā nozīmē ‘trokšņojošais gars’ (arī ‘rēgs’), un tas plašā apritē iegājis salīdzinoši nesen: 1911. gadā termins pirmo reizi parādījās Britu enciklopēdijā, bet 1965. gadā – Kesela angļu–vācu vārdnīcā. Tiesa, šis ir tas gadījums, kad vārda piemeklēšana kādas parādības apzīmēšanai ir tikai pirmais solis ceļā uz tās vispārēju oficiālo atzīšanu, lai gan tas ir arī ļoti nopietns un svarīgs solis, jo nezināmā un tā vārdiskā apzīmējuma savstarpējās atbilstības noteikšana faktiski tad arī nozīmē gluži noteikta viedokļa paušanu par to.
Tostarp vispār pati poltergeista parādība, protams, zināma jau kopš neatminamiem laikiem. Angļu antropologs, etnogrāfs un rakstnieks Endrjū Lengs 19. gadsimta beigās kādā senā ēģiptiešu papirusā atrada dīvainu vēstuli, kuru rakstījis kāds Senās Ēģiptes iedzīvotājs, adresējot to Mirušo valstībā dusošajai sievai. Atraitnis apbēris aizgājēju dažādiem pārmetumiem un apsūdzībām, jo pēc viņas nāves māja esot kļuvusi “nemierīga” – tajā pēkšņi sākuši pa gaisu lidot trauki, nezin no kurienes šļākties ūdens un pat uzliesmot mēbeles. Vārdu sakot, senais ēģiptietis savām acīm novērojis visīstākās raudzes poltergeistu.
13.2 °C
