1187. gadā pie Hatinas norisinājās kauja, kuru var uzskatīt par kristiešu varas krišanas sākumu austrumos. Taču par sarāceņiem dēvētajiem austrumniekiem bija vajadzīga vēl vismaz simtgade, lai pilnībā attīrītu tā dēvētās strīdus zemes no kristiešu asinssuņiem krustnešiem. Palika vairs tikai viena pati Konstantinopole, kurai musulmaņi regulāri rīkoja uzbrukumus.

Līdz noteiktam laikam tie nebija īpaši sekmīgi, taču ļoti traucējoši un nogurdinoši, un kristiešu spēki pakāpeniski novājinājās, savukārt viņu pretiniekiem pievienojās jauns spēlētājs – osmaņi, kuri ļoti ātri kļuva arī par visas Eiropas biedu. Turklāt vēl līdztekus tam kaut kā teju pati no sevis izbalēja arī asiņaino krusta gājienu prakse, tāpēc cīnīties ar pieaugošo ekspansiju tagad nācās tiem, kuri bija izrādījušies vistuvākie sāpīgajiem punktiem. Šā iemesla dēļ Balkāni pamazām pārtapa turku provincēs, un nekādi neizdevās sarīkot vērā ņemamu pretošanos, jo visi potenciālie tās dalībnieki pārliecinoši vilka deķi katrs uz savu pusi, cenšoties iegūt maksimālas dividendes.

Pāvests atkal aicina nokaut un slepkavot

Šādā situācijā par pietiekami konsolidējošu spēku izvirzījās kristiešu baznīca jeb, precīzāk sakot, tieši pāvests Bonifācijs IX, kurš 1394. gadā atkal pasludināja jaunu krusta karu pret “nepareizajiem”. Tiesa, šis paziņojums neizraisīja organizētājiem vēlamo rezonansi, jo pāvesta troņa sadalījums tajā laikā bija nopietni iedragājis uzticību šai baznīcai – ticības māktie ierindas baznīcēni pietiekami labi neorientējās visās augšgala intrigās, tā arī nespējot saprast, kurš no pāvestiem te īsti būtu pelnījis lielāko uzticību.