Faktiski jēdziens ‘parūka’ radies viduslaiku Francijā un burtiski nozīmē “mākslīgie mati”. Lai gan zināms, ka parūku izgatavošanas meistari bijuši ārkārtīgi pieprasīti jau faktiski kopš apzināmās cilvēku civilizācijas pašiem pirmsākumiem, viņi allaž centušies turēt noslēpumā sava aroda galvenos knifus, nododot tos nākamajām paaudzēm tikai mutvārdos. Parūkas cilvēkiem nepieciešamas arī mūsdienās.

Faraonu amatnieki

Esot zināms, ka parūkas valkājuši jau pirmatnējās kopienas... vīrieši, proti, tie, kuriem bija akūta nepieciešamība līdzināties dzīvniekiem. Tādos gadījumos senatnes mednieki savu dabisko galvasrotu piesedza ar dzīvnieku vilnu un putnu spalvām, un laikam tieši tāpēc ir pamats apgalvot, ka parūkas izmantošanas un izgatavošanas vēsture iesākusies jau faktiski pašā cilvēces rītausmā.

Īpaši pamanāmu uzplaukumu šī savā ziņā unikālā prasme piedzīvoja Senajā Ēģiptē, kur tā laika meistari spēja veidot neatkārtojamas konstrukcijas darinājumus, kas pamatīgi pārsteidz arī mūsdienu speciālistus. Tas, protams, ielika spēcīgus pamatus, taču laika gaitā nopietni mainījās parūku izgatavošanas izejmateriālu klāsts, vienlaikus aizvien prasmīgākiem kļūstot arī meistaru pirkstiem un viņu radošajai izdomai.